| |
[Dec. 1st, 2013|01:42 am] |
Beidzot.
Brisele mani pieradināja.
Un es pieradināju Briseli.
Es taču desmitiem reižu biju gājusi tos ceļus, bet kā varēju nepamanīt visu to skaistumu?
Šonakt ļāvu sev apmaldīties, iet, kur acis rāda un Iekšējā Balss velk.
Jo zināju, ka apmaldīšanās nav iespējama - es sajutu pilsētu.
Klīdu pa šaurām ieliņām bez neviena cilvēka. Vietās, kur pretējās sienas var aizsniegt ar pirkstu galiem. Klīdu pa platām, netīrām, trokšņainām, svinētāju pilnām ielām.
Lēnām vilkos, griezos riņķī, gāju atpakaļ, stāvēju, atmetusi galvu, veroties sarežģītajās arhitektūras saspēlēs.
Vai kaut kur ir uzcelts piemineklis cilvēka smadzenēm?
Intelektam, spējai radīt mākslu, spējai domāt plaši un dziļi?
Apvienot cilvēkus kopīgam, precīzam darbam? |
|
|
| |
[Dec. 1st, 2013|11:25 pm] |
vakara vējā...
No lidmašīnas izkāpu kopā ar kundzīti gados, kura gandrīz raudāja:
- es jau tā tik maz esmu lidojusi dzīvē. kāpēc man tā?
Šajā dzīvē man personīgi tā bija trešā ekstrēmā nosēšanās stiprā vējā/vētrā, kad lidmašīna nesavācas pirmajā reizē.
UPD. Tajā brīdī man visvairāk žēl bija nenosūtīto e-pastu. |
|
|