| |
[Oct. 30th, 2013|09:56 pm] |
Man meita savas dzīves pirmajā pusgadā bija raudājusi tikai dažas reizes. Un vissirsnīgāk - uzreiz pēc dzimšanas.
Tā viņa smaida daudz un pat miegā bieži smejas.
Viņa joprojām ir nebeidzams optimisma un jautrības avots. Vienkārši priecīga, jūtīga un gudra meitene. Protams, ar savām asarām par neizdošanos un smiekliem - gan par veiksmēm un neveiksmēm.
- saki, kā tavs tēvs varēja tevi nemīlēt, ja visi saka, tu biji tieši tāda pati bērnībā? - reiz dzīvebriedis uzdeva bezatbildes jautājumu.
Un es domāju, ka ir jābūt kādam fundamentālam optimisma gēnam.
Jo to nevar uztrenēt, iemācīt, nodot.
un tikai šodien, esot ieslēgtai uz klinšainas salas, es skaidri apjautu, ka biju kaut kur pazaudējusi to spēju - būt laimīgai. Tas ir tā - gabalu pa gabaliņam tu sev kaut ko noņem nost. Nejūtot, domājot, ka tas neko nemainīs.
Un tad pēkšņi tev iedod visu
Silts bezvēja rudens tev skūpsta pieri. Tu velc čemodānu pa smiltīm uz salas ragu, lai starp spilgti dzelteniem kokiem, priedēm un pēdējiem zirnekļiem noskatītos brīnumskaistu saulrietu virs jūras, tu saņem istabiņu, kur padomāts ir viss
-Welcome planeeta! - deg uzraksts uz ekrāna ar Apsolījumu trim dienām, mīļākā tēja groziņā, jūra aiz loga, viens no skaistākajiem baseiniem, kādā jebkad esmu bijusi, ar stikla sienām uz saulrietu, siltā grīda vannas istabā, milzīgi, mīksti divieļi, katrs solis, katrs stūris ir mākslas darbs, mākslas darbs ir arī ēdieni un apkalpošana, ātrs internets un izcila mūzikas kolekcija. (vīriešu kolekcijas skapī gan nebija, bet tas ir cits stāsts).
Un, peldot bezgalīgu riņķu skaitu baseinā, nejūtot nogurumu, kuram jau sen vajadzēja iestāties, vietā, kur zem kājām ir 2 metru dziļums, pēkšņi sāk sāpēt. Nu, ne miesa, bet dvēsele (lai gan pamatoti uzskatīju, ka tā jau no manis ir evakuējusies sen).
Un sāp līdz asarām.
Ziniet, tā tas ir attiecībās. Tu satiec ideālo cilvēku, baudi un izbaudi, un vienā dienā sākas Elle. Nāk virsū melnie, tu brūc otram virsū, griez vēnas sev, gribas aizmukt un kārties. Un tu vaino sevi, viņu, pasauli.
Bet patiesībā viss ir vienkāršāk. Sajūtot, ka esi drošībā pie cilvēka, par kuru šķiet - viņš uzķers un iznesīs, dvēsele spēj atvērt savas tumšākās durvis un izsāpēt to sāpi, kas bija norakta, tad kad bija smagi. Jo tad nedrīkstēja just un tad nedrīkstēja sāpēt. Jo bija jāizdzīvo.
Un ir svarīgi atšķirt, nodalīt, saprast.
Jo tikai caur to var augt. |
|
|