| |
[Aug. 6th, 2013|12:15 pm] |
Iekāpju trojelbusā ar draudzeni. Skatos - divi e-taloni mētājas zem krēsla. Tieši virs tiem sēž kāda sieviete, viņai blakus meitenīte burvīgā kleitiņā un rozā cepurītē
- vai tie ir jūsējie? - paceļu dzeltenos gabaliņus
- nē - sieviete attrauc tādā balsī, kas ietver vēstījumu - vai ta mēs izskatāmies pēc tādām cūkām?
ieslēdzu mob un pielieku pie nfc lasītāja
- nulle un 24 braucieni
- ooo, mūsdienās telefoniem ir šādas iespējas? - draudzene pajautā
Kamēr apstāstu viņai revolucionāros tehnoloģiju sasniegumus, ar vienu ausi dzirdu, kā māte lamā mazo:
- vai tu izmeti mūsu talonus? tūlīt pat parādi, kur viņi ir!
Meitenei raustās lūpa, un var redzēt, ka viņa tiešām, tiešām par tiem nelaimīgajiem taloniem neko nezina
- atvainojos, tie tomēr ir mūsu, meitene atzinās, ka viņai izkrita. - sieviete pārtrauca mūsu sarunu
Atdevu tos nervozajai mātei. Un turklāt viegli - jo skaitlis "24" rādās e-taloniem, kuri derīgi vien diennakti...
Bet žēl bērna... |
|
|
| |
[Aug. 6th, 2013|11:49 pm] |
|
- labi, saprotu, tu krāp sievu. bet krāpt mīļāko - tā jau ir izlaidība! - divu vīriešu saruna atbalsojās pa visām sienām kādā pavisam akustiskā Ģertrūdes ielas kafejnīcā, kur biju iegājusi pēc ogļhidrātiem saldējuma kokteiļa veidā |
|
|