| |
[Aug. 4th, 2013|10:48 pm] |
- sagaidi mani, lūdzu - nočukstēju mirklī, kad pirkstu gali bija jau izslīdējuši no atsveicināšanās satvēriena
- ko?
aizgriezos promiešanai, apstulbusi pati no sava spontānā lūguma. no vēlmes kaut ko pēkšņi paturēt, pēkšņi pretendēt vēl uz laiku kaut kādā nenosakāmā nākotnē. uz sajūtu, ka mani gaidīs, uz iespēju, ka kaut kur kādā zemapziņā būs atstāta vieta man
no vienas puses, vēlējos pagriezties un paskaidrot šo savu spontāno izlecienu. kaut skaidrot tur nav ko - es nesapratu pati sevi. kur nu vēl taisnoties.
no otras - cerēju, ka nekas netika sadzirdēts.
bet, ja arī netika, tad sapatu, ka sajūta, ka kaut kas nav noslēdzies, kaut kas ir palicis noklusēts, tik un tā paliks. |
|
|
| |
[Aug. 4th, 2013|11:08 pm] |
Šīs nedēļas nogalē pieņēmu kardinālu lēmumu - svešus numurus brīvdienās necelt
Arī tad, ja zvana no Gruzijas |
|
|