| |
[Jun. 25th, 2013|12:28 pm] |
Atvadīties ir jāmāk. Es ticu, ka tiem, kam izdodas atvadīties, ir arī vienkāršāk satikties.
Un nekad nesapratīšu, kāpēc ar vieniem ir tik viegli - neko nesolīt, viegli palaist vaļā, bet citiem gribās apsolīt tikšanos rīt, parīt, pēc gadiem. Skaidri zinot, ka nebūs.
Un aizplūst enerģija kā kosmiskā aste aiz komētas. nesavākta, bezjēdzīga.
Un šorīt, sperot soli pāri lidostas slieksnim, iekritu tādā kā laika plaisā, kur piepildās neiespējamais.
Tas rezultējās ar manu iespēju lidostas dīvāniņā atspiesties spilvenos un baudīt pleca sajūtu un draudzīgas sarunas kompānijā ar cilvēkiem, kuriem nekad nav laika. Bet kurus, izrādās, var notvert tikai tā - neizbēgamā gaidīšanas pauzē starp skrējieniem.
- zini, reizēm, kad man ir smagi, Tu esi pirmais, kam vēlētos piezvanīt. bet, protams, nekad to nedaru. Tu esi svarīgs cilvēks manā dzīvē - to vēlējos pateikt vienam no viņiem.
bet mēs, izpļāpājušies par politiku, valūtu, lidmašīnām un sievietēm un vīriešiem, iesēdāmies katrs savā lidmašīnā.
Un es joprojām domāju. |
|
|