| |
[May. 28th, 2013|04:16 pm] |
- es taču esmu jūsu zelta klients - smilkstēju sašutusi starp diviem stāviem dienu pirms komandējuma, kad mēģināju atrast kādu, kas palīdzētu noorientēties dažās finanšu niansēs. Pie personiskā konsultanta nevarot tikt - tur esot jāpierakstās (tas nekas, ka viņi pat nepaprasīja, kā manu konsultantu sauc), mazie administratori sūtīja mani no viena lodziņa pie otra.
Otrā bankā negāja vieglāk. Kad parakstīju papīru kalnus, bija samērā vēls. Pēc 16 saņēmu zvanu - mēs nevaram Jums iedot pieeju, jo mūsu darbiniece aizmirsusi iedot vēl vienu papīru parakstīt. Atteicu, ka man vajag, jo pametu valsti nākamajā dienā pirms saullēkta.
- tad esiet 17:05 pie ieejas darbiniekiem! - skanēja atbilde
Pēc tam, kad čipu atvēra durvju labirintus, nonācu atsevišķā kabinetā, tiku iesēdināta mīkstos krēslos, saņēmu trūkstošos dokumentus un zeltīta izskata pildspalvu.
- varbūt kafiju vēlaties? - tā sākās saruna
un atvadoties:
- ja nu kas, es šodien strādāšu līdz 19. Droši zvaniet, ja vēl kādi jautājumi.
Protams, sapratu, kāpēc Lielajai Bankai biju vienaldzīga, bet tā arī nesapratu, kur radās motivācija bankai, kura strādā ar klientiem, kuri stundā apgroza tik, cik es gadā, sakārtot manu mikroprojekta mikrokontu ārpus svētā darba laika... |
|
|
| |
[May. 28th, 2013|10:36 pm] |
Vakar, ejot pāri Vanšu tiltam, pretī nāca puisis tīkliņkreklā.
Apaļīgs. Viņa tumši sarkanie krūšu gali mirdzēja jau pa gabalu.
Pasmaidīju, atceroties http://klab.lv/users/unpy/791180.html
Puisis ar lielajiem vaigiem saldi uzsmaidīja pretī. Kad gājām garām viens otram, viņš jau samazināja savu soļu ātrumu, skatījās tieši acīs un smaidīja pavisam atklāti.
Es novērsu skatienu, aizklāju ar plaukstu muti, bet smieklus apvaldīt neizdevās... |
|
|