| |
[Apr. 19th, 2013|04:23 pm] |
Viņa bija viena no projekta auditorēm. Neciešamākajām. Pati neciešamākā ever.
Mēs neplēsāmies, bet bieži domāju, ka būtu daudz labāk, ja eskalētos konflikti, jo tieši klusējošā vērtēšana, nerunāšana, vienkārši ierašanās bez brīdinājuma, jautājumu uzdošana nevietā, klusēšana pēc maniem jautājumiem bija tā, kas pamazām ieslēdza pasīvo agresivitāti.
Pēc gada satikāmies vienā konferencē, kur ādas dīvāniņos pārtraukumā tērzēju ar draudzenēm.
- kā klājas darbos? - uzrunāju viņu, redzot piesēžamies blakus ar vīnogu kaudzi uz šķīvja
- ko Tu par darbiem! - tiku pārtraukta - labāk pasaki, kur atrast brīvus, izskatīgus vīriešus... |
|
|
| |
[Apr. 19th, 2013|05:11 pm] |
- ko Tu meklē? - vaicāju bērnam
- vienu mikrofarātu |
|
|
| |
[Apr. 19th, 2013|11:31 pm] |
Gāju jau gulēt, kad pamanīju mazu stāvu salīkušu sēžam gultā un ielas laternu gaismā lasām grāmatu
Atcerējos savu bērnību, mūžīgās cīņas ar vecākiem par grāmatu lasīšanu, eglīšu virteņu likšanu zem segas, kabatas lukturīšus utt.
- nāc! - es teicu
Tā katrs lasām kaut ko un klusi smejamies. |
|
|