Lūk!

Skatos šo te jau n-to reizi. Jo zinu, kā tas ir - vienoties nekad vairs nesatikties, nemeklēt, nejautāt.

Tā, ka tu stāvi vasaras un dzīves vidū, vējš plīvo matos un svārkos, tu saproti, ka aizraujoša dzīve ir priekšā, bet kaut kam tiek pielikts punkts. Bioķīmiski un dvēseliski svarīgam.

Tad tu saraujies čokurā, guli diennaktīm,  negribas kustēties, jo ir sajūta, ka kaut kas ir pārrauts, un tu iekšēji noasiņo.

Sākumā, ieraugot pazīstamu siluetu pūlī (šķiet, visi silueti atgādina Viņu), izlasot ziņu, izdzirdot līdzīgu balss tembru, kaut kas sāk vibrēt iekšienē. Ļoti spēcīgi un uzstājīgi, bet tad sajūtas atkāpjas  tālāk un dziļāk, ļaujot atgūt elpu.

Un šie mirkļi parāda, ka nekas nekad nebeidzas.

Tomēr...