| |
[Jan. 31st, 2013|11:57 am] |
Mana steidzīgā gaita atdūrās pret milzīgu peļķi ielas malā. Saturs: ledus, sniega un ūdens putra. Luksoforā mainījās gaismas, klīdu no vienas malas līdz otrai, mēģinot izkalkulēt neeksitējošo sausāko šķērsošanas vietu.
Pēkšņi kādas rokas apvijās man ap vidukli, es pacēlos gaisā un pēc īsa brīža biju ielai otrā pusē.
- čau! - roku īpašnieks uzsauca un pazuda aiz stūra, atstājot mani, viegli apjukušu un uzjautrinātu vienlaikus. |
|
|
| |
[Jan. 31st, 2013|02:52 pm] |
|
Šīsnedēļas statistika - 105 izsūtīti e-pasti, 123 saņemti, 538 minūtes iztērētas 121 sarunā pa mobilo |
|
|
| |
[Jan. 31st, 2013|08:18 pm] |
Kā jau katrā sevī cienošā mirkrorajonā, mums arī ir savs skūtais ar viemēr tīru melnu Mercedes mašīnu. Viņš katru rītu iznāca ārā un pievilkās pie veļas žāvētāja turētāja, iepriekš novelkot krečiņu, lai demonstrētu bicepsus un zelta ķēdes. Turklāt, man pat radās teorija, ka viņš vienmēr sāka pievilkties, līdzko kāds iznāca pa durvīm. Sauļojās, skrēja mazu riksīti ap māju un vazājās apkārt sporta tērpā.
Manas smadzenes viņu iekļāva sadzīves ainās kā transformatora būdu pie mājas un atkritumu konteineru inspektorus.
Un kaut kas izmainījās. Vienā dienā ieraudzīju skūto... Dāvida modes skatē VIP rindās, tērptu uzvalciņā. Un tad Fashion week pasākumā. Tad satiku viņu pagalmā, kur viņš bezgala gudri sapulcinātām kaimiņienēm stāstīja kaut ko par naudas politiku. Garā ziemas jakā, ādas cimdos.
Izbrīnījos, bet pierod pat pie intelektuāliem skūtajiem. It īpaši ja redz viņus ne retāk kā reizi mēnesī.
Līdz šovakar...
Pagalmā man pretī nāca skaista meitene. Gariem, taisniem matiem, kuri krita pār pleciem, gaumīgā mētelī un smalkā somiņā. Viņa raudāja. Es pagāju garām un, turpinot ceļu uz savām durvīm, ieraudzīju asaru iemeslu. Skūtais kaimiņš sekoja viņai pa gabalu, izkliegdams visu savu intelektu. Tie bija mātes vārdi no sirds un rajona. Maskačkas rajona. |
|
|