| |
[Oct. 28th, 2012|09:25 pm] |
Es gribu! Nonākt nesteidzīgās sarunās puskrēslā, kur visi izskatās glīti, savilkt celīšus zem sevis, apsegties ar komplimentiem un vienkārši justies dumja. Klausīties, smaidīt, jautāt, atslābināties, neko īsti necenšoties saprast.
Man reiz Kāds ausī čukstēja, ka īstu vīriešu tuvumā sievietes tādas paliekot, un tā dabā ir iekārtots (tas gan kaut kādā veidā bija saistīts ar apaugļošanās procesu, un tur bija kaut kāds plašais skaidrojums par to, kāpēc ir tāda piekrišana platīnblondajām beibēm ar sunīšiem un līmētajām skropstām). Es vēlos to sajūtu, kad intelekts atkāpjas, kad nav jāsargā ala, uguns pavardā un uzņēmuma bilance. Kad acis paliek mirdzošas, vaigi sārti, un iekšienē dzirkstī vieglprātīga jautrība.
Un gan jau būs :). |
|
|