| |
[Sep. 8th, 2012|11:36 am] |
Vakar vakarā nonācu savas baltkrievu draudzenītes rokās.
Sēdējām kā māsas viena otrai blakus, dzērām tējas litriem. Šķita, ka pus gada laikā kopš mūsu pēdējās tikšanās viņa ir izveidojusi plauktu ar atziņām, ceļa rādītājiem, jokiem tieši man.
Viņa runāja. Daudz.
Tie bija vajadzīgi vārdi, kas plūda kā silta duša, meklējot vietas, ko dziedēt. Miesā, prātā, dvēselē.
Katrs teikums bija juvelierizstrādājums. Viņa jautāja maz, es klusēju, bet katra jautajumu un atbilžu izspēle veda dziļāk un dziļāk uz pasauli, no kuras mērogiem reiba galva.
Pamodos šodien vēlu. Tas bija īss, bet dziļš miegs.
Sajūta, it kā visu nakti būtu raudājusi
Izkatās asaras bijušas rezultatīvas,
jo atkal manī viss ir kluss. un tumšs. |
|
|
| |
[Sep. 8th, 2012|01:59 pm] |
|
Beidzot piesēdos pie nākamā komandējuma plānošanas. Sireāla sajūta, jo nez kāpēc šķiet, ka tā vieta uz pasaules nemaz neesksitē. |
|
|