| |
[Jun. 25th, 2012|02:57 am] |
Itāļu kafija, kuru iztriecu tieši čempionāta laikā ar līdzjutējiem piebāztā bezpersoniskā tūristu krodziņā, neļauj gulēt. Protams, šo laiku izmantoju sev par labu, pablēņojoties pēc apgrieztas piramīdas principa - sāku ar darbu sakārtošanu, aiztriecot pārdesmit mailus darbiniekiem un klientiem, papildināju īstenojamo ideju banku un visu pasākumu noslēdzu, atzīšos, aizturētu elpu pārlasot savus pēdējos mēnešos pustapušos, bet nenopostētos ierakstus.
Aizraujošs laiks, aizraujoša vasara. Pat ne daudzsološa, jo solīt - tās ir atiecības starp vismaz diviem. Piemēram, esot jāaizver vienas durvis, lai atvērtu nākamās. Bet es laikam vispirms esmu izsviedusi no lidmašīnas izpletni, lai tad izlektu pati.
Bet neko darīt - kontrolfrīkisma ārstēšana vienmēr ir dārga. |
|
|
| |
[Jun. 25th, 2012|08:41 pm] |
|
Es tomēr līdz galam nesaprotu biznesus un cilvēkus tajos. Piemēram, kas motivē cilvēkus cīnīties par darījumiem ar metodēm, kurām agri vai vēlu tiesībsargājošās institūcijas pievērš ekskluzīvu uzmanību? Saprastu, ja vienmēr tas būtu privātais bizness, kā rezultātā veiklajiem, neatlaidīgajiem indivīdiem palielinātos iespēja tikt pie harēma, putna piena no rītiem un divietīga helikoptera. Bet nē, cik redzu, mazi klerki cīnās par misijām, vīzijām, ilgtspējām. Bet atbild ar savu ādu. |
|
|