| |
[Jun. 21st, 2012|12:22 am] |
- vai kaut kur esam tikušies?! - pie auss atskanēja bass no labi ģērbtu kungu rindas pēc saldā ēdiena. Pēc balss īpašnieka skatiena virziena izskatījās gan, ka viņš atpazina mani pēc kājām.
Pārliku putukrējumus ar ķiršiem otrā rokā, paspiedu roku, stādījos priekšā. Vārds viņam neko neizteica. Man viņa arī ne. Turpinājām gvelzt smalltalk muļķības un uz atvadām pasniedzu vizītkarti. Viņš to satvēra, uzmeta aci logo un seja pārmainījās.
- es tieši ar jums vēlējos runāt!!!
šī bija pirmā reize, kad redzēju, ka zīmols kaut kur ir ticis ātrāk par mani pašu... |
|
|
| |
[Jun. 21st, 2012|11:12 pm] |
|
Tikai tagad iebraucu, ka pavisam nesen manis pašrocīgi pirktā bezglskaistā, bezgalvieglā blūzīte - tunika, kuras struktūra, kaut kokvilnas, ir tāda, ka šķiet, to viegli var valrieksta čaumalā ieburzīt, ir konstruēta... grūtniecēm. |
|
|