| |
[Jun. 17th, 2012|09:44 pm] |
Priekšpēdējā diena pie dabas. Aizstaigāju lēnām līdz jūrai. Gandrīz neviena cilvēka. Vējš gāza no kājām nost, bet nolēmu ļauties pēdējiem saules stariem, atstājot vien virsū mežģīņotu AnnSummers kolekcijas apakšdaļu. Ieglūlos ieplaciņā kāpas galā asā zālē, un manu skatienu piesaistīja kāda kolorīta kompānija, kura nāca no tālienes.
Lamājoties vai varbūt vienkārši meklējot māti krievu valodā.
Es, protams, varu saprast, kāpēc meitenēm nepieciešami īsi svārki arktiskās vasaras laikā, kad gaisa temperatūra ir tāda, ka nevar saprast, vai kājas ir tādā tonī no aukstuma vai no saules (to gan kompensēja vienai būtnei virsū esošā kažokādas veste), bet kāpēc trim meitenēm nepieciešams mežģīt kājas pludmalē 10 cm augstās platformenēs, nesapratu gan. |
|
|
| |
[Jun. 17th, 2012|11:28 pm] |
|
Arī visas tā labo darbu padarīšanas ir tāda egoistiska būšana. Ja man dod izvēles iespējas, es izvēlos izdarīt kaut ko labu, mīļu, pozitivu un pazust nezīmējoties, negrimstot saldās vai upurakmeņu pilnās atmiņās, nevis gaidu, līdz aizsviež mani pateicības sprādzienvilnis nezināmā virzienā. |
|
|