| |
[Jun. 8th, 2012|12:26 am] |
Sēdēju ka Vīnogā šovakar, riju kalorijas par divām dienām, iekšēji smilkstēju par savu dzīvi, kur atkal sajutos uzņēmusies par daudz atbildības.
Globāli par laiku, kuru izdedzinu, par dienu, kurā sastrēgumi ir nodarījuši būtiskus zaudējumus ekonomikai (goda vārds!).
Par jautājumu, kuru uzdeva klients pašā vakarā - klau, a bērnu vai tad tev nav?
- tikpat, cik tev. un esmu turpat, kur tu - attraucu, saprotot sāpīgo jautājuma retoriku. Un drūmi turpinājām zīmēt kvadrātiņus...
Tad piebrauca pilns krogs ar apmēram čečeniem. Bioroboti aiz durvīm.
Skatījos viņu drūmajos purnos, viņi vēroja mani. Tieši, atklāti. Uzstājīgi un truli.
Un palika mazliet vieglāk.
ka mana smilkstēšana ir koķetēšana ar dzīvi.
jo man pastāv izvēle - uzņemties atbildību vai nē.
šie tipi, pieļauju, lielu izvēļu apmplitūdu ikdienā nepiedāvā. |
|
|
