| |
[May. 1st, 2012|06:26 pm] |
Ir tāds termins - neapzinātā kompetence. Un neapzinātā nekompetence.
Nu lūk, stūrēju savu mazo biznesu jau kādu laiciņu. Visnotaļ sekmīgi pat pa krīzes viļņiem. Ne tā, lai iegādātos jahtu, bet pietiekoši, lai apmierinātu pamatvajadzības. Arī kolektīvam.
To varētu saukt par neapzināto kompetenci - nezinu kā, bet sanāk.
It kā varētu augt, bet prāta nepietiek. Un tieši personāla vadībā. Nu nemāku savākt kolektīvu, līdzko tas kļūst lielāks par septiņiem cilvēkiem. Kaut esmu bijusi otrais cilvēks organizācijās gan ar 12, gan 200 padotajiem.
Kur klūpu? Mans lielākais kaifs ir no tā, ka atnākot uz darbu, visi strādā. Nāk 10:00, dodas prom 18:00, pa naktīm nestrādā. Nezinu neko par neviena privāto dzīvi - ne kurš šķiras, ne meklē otru pusi, ne kāda orientācija kam. Izņemot, kad parakstu papīrus par dekrēta atvaļinājumiem. Ir tikai darbs. Būtu laimīga pati strādāt tādā uzņēmumā pēc murgainiem un vētrainiem uzdzīves gadiem, kur uzņēmums ir ģimenes vietā. Ar visām izrietošajām saistībām. Bet cilvēki, šķiet, meklē kaut kādus šādus atvasinājumus.
Vot, un te ir neapzinātā neokompetence - nesanāk un nezinu, kāpēc.
Jāiet būs mācīties laikam. Bizness. |
|
|
| |
[May. 1st, 2012|10:24 pm] |
- es tevi mīlu!
- nu mīli, mīli... |
|
|