| |
[Apr. 24th, 2012|12:27 am] |
Kad tāda pavasarīga (bet ne puķainā kleitiņā) ienesos birojā, atvēru logus, lai pazeminātu temperatūru, savācu dokumentus un aiznesos atpakaļ pa vecpilsētu, ieskrēju krūtīs Mārtiņam Sirmajam, kurš ievērtēja laukumu galdiņiem. Tas nozīmē, ka pavisam drīz kā kārtējais sniegpulkstenis ledū uztaps kārtējā vasaras terase ar labu, stabilu internetu (cerams).
Un darbs pamazām pārcelsies svaigā gaisā. Un, izejot no darba 7 vakarā, pieaugs risks ievelties mājās pēc 1 naktī. |
|
|
| |
[Apr. 24th, 2012|11:59 pm] |
|
Sarunas, murdoņa, smiekli, glāžu šķindas. Darbi un naudas vietās, kur smagi aizkari un paklāji noslāpē steigu, laiku un skaņu. Un tad pēkšņi kaut kas manī sastingst, jo zemapziņa uztver vibrācijas no skaņas avotiem. Tā tam nevajadzētu būt, jo mūziku šādos pasākumos parasti pamana tikai tad, ja tā ir par skaļu vai nepiemērotu. Vai savādāku. Savu. Izeju no pūļa, lai ieslēgtu SoundHound un noķertu kaut ko īstu. Kā šo |
|
|