| |
[Apr. 5th, 2012|09:48 pm] |
šodien pēc pasākuma novadīšanas no kāda samērā anonīma bērna saņēmu dāvanu - parastu blāvi brūnu vistas olu, pārsietu ar baltu salvetes josliņu. Kad pagriezu otru pusi, ieraudzīju ar flomīti uzzīmētas zaķa acis, ūsas un citus atribūtus.
- Paldies! Vai Tu noteikti zini, ka šī ola ir izvārīta?
- Nē!
Domāt nebija laika, steigā iegrūdu to somā un aizmirsu. Bet doma par tās agregātstāvokli mani nepameta visu ceļu, kad apjautu, ka tā atrodas bagāžniekā tieši starp datoru un dokumentiem... |
|
|
| |
[Apr. 5th, 2012|10:22 pm] |
Pievilku kājas pie zoda un iegrimu mīkstos spilvenos. Manā priekšā bija strīpā izvietota kokā grebta elku rinda, pa kreisi - sarkanā paklājā austs samocīts Kristus, aiz muguras - zīdā gleznoti puspliki Budas. Pa labi - krustmāmiņa, kura lieliski spēja sadzīvot ar visu šo kokteili. Visur - kristāli, olas un citas Nozīmīgas lietas. Nē, lietas ar Nozīmi.
Dzērām tēju un pļāpājām par pavasari.
- Tev čakras jātīra - teica viņa un uzlika smeldzīgu skaņdarbu iekš CD.
Klusēju, klausījos. Gaidīju, kas notiks.
Un notika.
Čakru tīrāmais aparāts sāka izdvest šausmīgu šņākoņu. Tad aizvērās pavisam pirms kāds paspēja piemesties pie tā, lai apklusinātu to manuāli. |
|
|