| |
[Feb. 19th, 2012|11:58 pm] |
Šodienas putra uz ielām atsauca man atmiņā epizodi no Londonas.
Vai jums ir kādreiz tā bijis, ka sanāk atgriezties vietā, kur nejauši ir gadījies iemaldīties?
Nu lūk, kādā decembra naktī klīdu pa aristokrātisku rajonu (Westminster), meklējot savu viesnīciņu (nebija pareizi man kā kājāmgājējai virziena noteikšanai uzmantot Wazi :)), vienlaikus brīnoties gan par greznajām ēkām, gan par prostitūtām uz gleznaino ielu stūriem. Viņu skaistums un grācija pārspēja pat fotošopētas modeļu bildes uz glancētiem vākiem. Viņas runāja krievu un, šķiet, lietuviešu valodā...
Es biju spiesta atgriezties tajā vietā janvāra brauciena beigās pēc tam, kad viesnīcas meitene skaidrā latviešu valodā atvainojās par neērtībām - viņu apkures sistēma bija pārslogota, neizturot -3 grādu lielo salu (tad, kad jūs trīcējāt pie -25 un cik tur). Tāpēc tiku iesēdināta melnā Mercedes un aizvizināta uz vienu no kolonnās tēptajām viesnīcām tajā rajonā, pa kuru maldījos iepriekš. Sniga sniegs, bija viegls haoss ielās, mašīnas brauca lēnām, un es priecājos par cilvēkiem, kuri stāvēja uz savu namu lieveņiem un bildēja puteni... |
|
|
| |
[Feb. 19th, 2012|11:59 pm] |
Līdzsvars.
Tā laikam ir tā pamatvērtība, kuru pašlaik vērtēju visaugstāk.
Ne pat laime, ne nauda, laikam pat ne mīlestība.
Iespējams, tāpēc ka pietiek. Varbūt tāpēc, ka tās spēj atpeldēt līdzīgi kā upē slīd laivas, sami, ienaidnieki un kas tur vēl.
Daudz kas kļūt iespējams, tikai iespringstot, bet daudz vairāk kas top sasniedzams tikai pie noteiktas atslābināšanās pakāpes. |
|
|