| |
[Jan. 30th, 2012|07:42 am] |
Parasta ziema ar +4 un sniegpulksteņiem parciņos.
Parasta viesnīca ar parastu, pelēku miglu aiz loga, kuru pāršķeļ krāsains British Telecom tornis.
Parasta draudzības vizīte, parastā, lielā mājā ar daudz ļaužiem,
kur es vēl varētu saprast, kāpēc sieva savstarpējās iepazīstināšanas laikā liek vīram uzvilkt pirkstā laulības grezenu, bet kāpēc vakariņu laikā uz galda atradās vazelīns, tā ari nesapratu. |
|
|
| |
[Jan. 30th, 2012|08:52 am] |
Viena no manām īpatnībām ir spēja strādāt garas stundas un pat diennaktis, nejūtot nogurumu, izsalkumu un slāpes.
Viens no retajiem atpūtas nepieciešamības indikatoriem, ko nopietni ņemu vērā (un vispār esmu pamanījusi), ir gramatikas kļūdu daudzums rakstītajos tekstos.
Tad, kad vairs nespēju 24 simbolu paroli ievadīt datorā ar pirmo reizi, kļūst jau pavisam nopietni. |
|
|
| |
[Jan. 30th, 2012|11:15 pm] |
|
katrs jautājums trāpīja uzmanīgi aizvien dziļāk un precīzāk dvēselē. Tā pat nebija dvēsele, bet mana dzīve - robeža, aiz kuras paliku es vienkārši viena pati. Daļa, kura ir it kā neatkarīga un nemaināma, bet tomēr fenomenāli mainīga un adaptīva vienaikus. Kuru neietekmēs ne jautājumu, ne atbilžu kvalitāte.
Es norāvu stopkrānu:
- piedod, dārgā, es neesmu gatava par to runāt. Man vienkārši nav atbilžu uz taviem jautājumiem.
turpmāko ceļu braucām klusējot.
- nāc! īsti čomi dvēselē nelien - teica viņš, it kā uzminot manu noskaņojumu
es ieslīdēju blakus krēslā klusējot
un sajutos drošībā
beidzot |
|
|