| |
[Jan. 24th, 2012|08:16 pm] |
vai jums ir kādreiz bijis tā, ka kaut ko vēlaties uzreiz - uz līdzenas vietas? Tā ka viss - dzīve apstāsies, ja nedabūsiet to? Un nav nekādu iespēju domāt citas domas, kur nu vēl koncentrēties. Fantāzijas vājā un moka? skatiens paliek viegli miglains, aizklīst, elpa saasinās?
Man šodien tā notika. Gāju uz tikšanos, visa tāda lietišķa, paralietišķa. Un sapratu, ka gribu mocarella sieru ar bazliliku un viss. Mainīju kustības virzienu, iegāju RIMI un nopirku kāroto.
Turpināju ceļu sniegputenī un nevarēju to nelaimīgo paku dabūt vaļā. Atcerējos, ka man kā sievietei, kurai nekad nav līdzi pat kabatas lakatiņu, kur nu vēl pūdera un lūpu balzāma, ir armijas nazītis (arī nejaušības pēc).
Uzšķērdu paku un ar diviem pirkstiem izvilku to slapjo olu garāmgājējiem par lielām šausmām. Pats process nedaudz atgādināja ķeizargriezienu.
Guvu gandarījumu. Gastranomisko gandarījumu. |
|
|