| |
[Nov. 12th, 2011|05:41 pm] |
- Tev apkārt ir vieni bārdas rugājiem klāti vīrieši- kaut ko tamlīdzīgu man reiz teica kāds vieds cilvēks
To atcerējos vakar vakarā, ieejot plašā telpā, kur trūka vienīgi dzīvs delfīns neuzkrītošā akvārijā zāles stūrī. Starp murgainām, bet īstām marmora kolonnām varēja būt ap cilvēkiem 50-60, bet lielās krēslu atzveltnes, plašums un pārspīlētais raibums radīja iespaidu, ka tur gandrīz neviena nav. Iespējams, kādu pazinu, bet man nebija spēka viņus atpazīt. Daudzi izturējās tā, it kā viņus katru dienu rādītu TV, un,iespējams, tā arī bija.
Daļa pulcējās ap atvērto kamīnu zāles vidū, kur katrā pusē bija novietoti divi bezgaumīgi un gigantiski plīša suņi (kuri beigās izrādījās īsti).
Pie ieejas pasniegtais dzēriens, siltums un ilgais ceļš ieslēdza tādu atslābumu, ka knapi turējos kājās. Iegrimu dīvānā tālākajā telpas stūrī, kurš imitēja bibliotēku (grāmatas gan izskatījās pirktas ne pēc satura, bet krāsu toņiem un lielumiem) un... aizmigu. Nē, drīzāk atslēdzos.
Ja tā būtu slikta pornofilma, gan jau es pamostos kādā baltā guļamtelpā, bet šoreiz atvēru acis tajā pašā telpā, un smagums virs manis liecināja tikai to, ka esmu apsegta.
- Tā dzīvot nedrīkst - man pretī vērās viens acu pāris.
- Es savādāk nemāku - taisnojos.
Piecēlos sēdus, aptvēru ar rokām ceļus (mana aizsardzības pozīcija) un sākās saruna. Vietā, kur bija sabraukusi elite runāt par man neaptveramiem skaiļiem, biznesiem, es nebiju gaidījusi iebraucienu dvēselē. Man bija dulla galva, bet pēc pirmā jautājuma prāts apskaidrojās (vienlaikus sapratu, kāpēc vīriešus besī, kad ar viņiem sievas nāk skaidroties tieši tad, kad viņi ir iereibuši - vienkārši pretestība ir samazināta).
Bet vārds pa vārdam viņš vēra vaļā manu stāstu, un pirmo reizi dzīvē sapratu sajūtu, kad ceļiniekam kupejā ir vieglāk atklāt dvēseli kā tuvākajiem. Nē, viņš vienkārši redzēja visus manus līdzi paņemtos skeletus (vai bija labi gatavojies). Natbildēju, bet viņš meta tēzi pēc tēzes, un tikai acis nodeva mani. Bet, vērojot mikrožestus, viņš nonāca tuvu, tuvu Lietas Būtībai. Tur, kur nekad neesmu pat viena pati bijusi.
Tas bija par daudz nedēļai, kur psiholoģiski atsēdzos jau ceturtdienas vakarā, bet pēc tam vēl sekojusi nakts ar 4 stundām saraustīta miega un intensīva diena. Novērsos un piespiedu pieri ceļiem.
-Brīvība. Kādu cenu Tu esi gatava maksāt par to? - telpā izskanēja pēdējais jautājums.
Nesagaidījis atbildi, viņš piecēlās un aizgāja. Es viņu vairs nesatiku.
Tajā naktī... |
|
|