| |
[Oct. 23rd, 2011|04:00 pm] |
Ir tādi mirkļi, kad saasinās visas sajūtas - pat viegli pieskārieni kļūst neizturami, vārdi netrāpa un pat viens kļūst par daudz.
neatrodu sev vietu, parezo izvēļu nav.
Un tā, nespējot izbaudīt pat rimtu vakaru un nespējot saņemties trakai ballītei ar neprognozējamām beigām un sekām, izvēlējos trešo ceļu - uzmetīšu kapuci galvā, salikšu rokas kabatās un bridīšu rudenī. Tumšā, mitrā, pašpietiekamā.
Piepildīšu vīziju, pēc kura jau ilgojos pāris darba nedēļas - nesteidzīgi spārdīšu lapas, klusēšu, elpošu rudeni.
|
|
|