| |
[Sep. 2nd, 2011|12:04 pm] |
Izrādās, triju gadu laikā man ir izdevies izbanot 93 cilvēkus. Ne Cibā, protams.
Lai gan uz +/- 10 000 dalībniekiem tas nav īpaši daudz. |
|
|
| |
[Sep. 2nd, 2011|09:14 pm] |
|
No pēdējās tikšanās nākot, Vecrīgā bija ļoti, ļoti tumšs. Pārvietoties varēja hmmmm... faktiski pēc taustes. |
|
|
| Dabūju pa kaklu, jeb kognitīvā disonanse |
[Sep. 2nd, 2011|09:18 pm] |
Ēdām pusdienas, tērzējām. Nav svarīgi, kurš pirmais kuru sāka raksturot, bet, kad pienāca mana kārta, pretī sēdošo dāmu nosaucu par monstru.
Nepagāja ne pāris stundas, kad saņēmu zvanu.
Pārmetumi bija pamatoti - viņai nepatika, ka viņu pozicionēju citu cilvēku acīs kā agresīvu, ekspansīvu un monstrozu. Ka patiesībā viņa ir (esot?) ļoti jūtīga, ļoti trausla un sievišķīga būtne.
Un tikai viņa viena pati var izvēlēties savu pozicionējumu, un mēs ikdienā ļoti nodarām viens otram pāri, publiski uzpiežot citu identitāti. Ka ir svarīgi atšķirt lomas, ko spēlējam un mūsu patieso būtību, kurā esam un vēlamies būt.
Atvainojos, teicu, ka tas bija neprofesionāli. Turklāt pārējo klābūtnē. Ka nevēlos taisnoties, jo viņai vieglāk no tā nepaliks, un tik un tā nemazinās manu atbildību par izteiktajiem vārdiem.
Jā, biju nogurusi, jā, biju pavirša (!) formulējumā, bet tas manu viedokli nemaina.
Skaidroju, kā un kāpēc šāds priekšstats veidojies. Ka man ir tiesības veidot viņas tēlu pēc datiem, kas ir manā rīcībā, nelasot domas, dziļākos motīvus un dzīves līniju cilvēkam, ar kuru tiekos 2x gadā. Turklāt tas vienmēr ir tad, kad viņa par kaut ko cīnās ar zobiem un nagiem, veikli noliekot visus vajadzīgajās pozās. Ka neprasu un nevēlos viņas iedziļināšanos manā un citu dvēseles stāvokļos. Bet ka šāds agresīvs piegājiens biznesam kaut ko maksā, un man ir tiesības domāt par viņu tā. Protams, paturot savu viedokli pie sevis, tāpēc manā gadījumā attaisnojuma nav - man vajadzēja atbildēt ar komplimentu uz komplimentu. Man patīk kompilimentēt, bet izvēlos vārdus un izvēlos cilvēkus.
Saruna ilga stundu un divdesmit sešas minūtes. Viņa klausules otrā pusē raudāja.
Ja vien tā arī nebija loma.
Paņēmu no šīs sarunas lielo mācību - izvairīties no publiskas pozicionēšanas. Tā ir, ir, ir mana vājā vieta!
Viena no daudzajām.
PS Nepagāja ne pāris dienas pēc šīs sarunas, kad atkal attapos, viņas projektā veikli uzdzīta kokā un viegli šūpojoties pazarēs.
Pati vainīga :). |
|
|