|
Oct. 8th, 2011|03:25 pm |
Ir kaut kāds arējo signālu kopums, kuru būtu vērts kādreiz papētīt tuvāk - gan jau sejas izteiksme, ķermeņa valoda kopumā, dresscode un neverbālais kontakts ar apkārtējiem, acis utt.
Biju jau novērojusi, ka ir cilvēki, kuri ar šo komplektu "šī ir mana vieta un šis ir mans laiks" tiek cauri pat stingrākajai facekontrolei.
Pavisam nesenā novakarē, ejot gar spilgti izgaismotiem Vecrīgas logiem, pamanīju vienā slēgtā pasākumā sev mīļu bariņu. Mūsu acu skatieni saskatījās, un man nebija izvēles... Noskaņojos un vēru durvis vaļā.
Pavisam organiski nokļuvu snobiska tusa pašā viducī, tieši uz pasākuma atklāšanu. Sarokojos ar to, ar ko jāsarokojas, apskāvos ar tuvākajiem un pievērsos epicentram.
Pārsteidzoši, cik bieži pēdējā laikā lielo uzņēmumu vadītāji svinīgajās uzrunās uzsver, ka nu ir jāpievēršas nevis tirgus iekarošanas un pasaules pārņemšanas plāniem, nevis komandas saliedēšanai, EBIDTAs rādītājiem, bet gan aicina domāt, kā dabūt tautiešus atpakaļ uz Latviju, jo samazinās tirgus. Un pazūd ne tikai sakarīgs darbaspēks, bet arī sakarīgi pircēji.
Atvadījos pavisam drīz, bet pēc pāris atsveicināšanās teikumiem bija skaidrs, ka pasākums turpināsies pie manis.
Tā arī notika - kompānija pēc kādas stundas bija likvidējusi visus 40latīgos šampaniešus, piemeklēja vienīgos gaišos logus mana biroja ēkā, un ar lielu troksni sabira pa stāviem, turpinot plosīt ekonomiku un politiku, jo šajā rāmajā, viegli noreibušajā kompānijā nebija neviena politikas un ekonomikas speca.
Par laimi... |
|