|
Sep. 19th, 2011|06:25 pm |
es zināju, šī tikšanās tuvojas. sajūtas par to atnāca ātrāk kā apzināšanās. Pašas pirmās atnāca pārdomas - dziļas un smagas kā rudens mežs. tad sapņi. Lai gan sapņi ir bijuši visus šos deviņus gadus. Mirkļos, kad man ir grūti.
Kad izlasīju pirmo vēstuli, biju gatava. Es nezināju, kad tas būs, bet jutu, ka man ir kādas deviņas dienas.
pirkstu gali bungoja pa klaviatūru - es zināju, man tur ir jābūt. Bet nezināju, KĀ.
Pirmajai ziņai sekoja otrais, trešais signāls.
Bet Aicinājuma nebija...
Jutu - man kā snaiperim ir tikai viena iespēja, viena sudraba lode.
Nogāju šo ceļu līdz mērķim viegli un nekļūdīgi. Jutu, kad zvanīt un kam. Katra no šīm sarunām bija tieši laikā - nesteidzīga un nepārtraukta, gaidīta un izsvērta. Uzmanīga. Kā basām kājām pa stikla lauskām.
Tad Liktenīgas zvans
- Viss ir pierakstīts un viss ir saglabāts, - viņš smaidot teica - Nāc! Mēs gaidīsim Tevi.
Un nu te tas ir sācies - mans ceļš, nē, ceļojums atpakaļ nākotnē. |
|