Nu tā, pirmkārt, izlasīju beidzot Oskara Vailda "Doriana Greja Ģīmetne". Jāteic, šī grāmata diezgan traki mani paķēra - pārņēma tas angļu smalkums, elegance katrā vārdā un dziļa doma katrā teikumā. No šīs grāmatas var tikai smelt un smelt, tās patiesības neizsīkst līdz pat pēdejam vārdam. Es kāri lasīju katru vārdu, jo nekas tur nebija sekls, tukšs, vienkaršs vai pārpārēm sarežģīts. Šī grāmata - koša, smalka, vieda hehe un, manuprāt, vienkārši ģeniāla.

Tad vēl par filmu 2046 - varbūt tāpēc, ka nemaz īsti nezināju uz ko eju un ko sagaidu, pavisam nedaudz filma mani pievīla, pavisam pavisam MINI nedaudz.Jo kā vienmēr - uz korejiesu(laikam) un vispār austrumu kino mēdzu likt lielas jo lielas cerības, bet šī filma bija nu tā teikt..ar diezgan muļķīgu un paredzamu holivudas sižetu mūžam nosvērtajā, smalkajā un emocionālajā austrumu manierē. Man patika operatoru darbs, mūzika bija laba, bet vietām nesitās kopā ar to kas notika filmā. Nu un vēl tā bija pārāk stiepta. Par nožēlu nevarēju sagaidīt beigas. Vēders arī jau no filmas sākuma rūca, arī Elzai, manai kompanjonei, tāpēc kaut kā grūti bija nedomāt par ēdienu visu filmas laiku hehe....

[	mood	|	peaceful	]
[	music	|	outkast - prototype	]

Ir kļuvis siltāks un pavasaris nāk...i think im in love again...kā dzied outkast hih...iemīlējusies pavasarī un tajās gaišajās domās, kas mani pārņem domājot par gaidāmo vasaru...visu laiku pavadu sapņos, lidinos pa mākoņiem tā teikt. viena lieta, kas man nepatīk - atgriezties realitātē. saprast, ka vēl neesmu tur, pie jūras karstumā jūtot kā mana mugura jau čurkst un blakus skalojas jūra, salmu cepure blakām un mazi pliki bērneļi apkārt - vēl tāls ceļš ejams. negribas domāt ka priekšā vēl bezjēdzīge eksāmeni...apgrūtinoši. gribas pārlēkt divus mēnešus laikam pāri. vasaraaaaaaa 

Šodien atļāvos sevi palutināt un apmeklēt kino man tīkamā veidā - vienatnē. Biju uz filmu Old Boy. Pēc filmas ļāvos pārdomām - kāpēc man patīk tādas filmas, un vai vispār patīk. Man atšķirībā no Tarantino nepiesaista brutāla asins izliešana un mēļu/zobu/roku  nogriešana/izraušana. Varbūt viens no tīkamajiem faktoriem ir ļoti labā aktierspēle - bet tas jau mūsdienās galīgi nav retums. Vēl jo vairāk - japāņu, ķīniešu utt. filmās laba aktierspēle ir gandrīz vienmēr, izņēmums ir Džekija Čana grāvēji.nu lūk, kas tad mani tai filmai saistīja.... nu laikam jau sižets - saistošs, nežēlīgs un tāds, kas pa nerviem uzdod. Bet vispār man ir ļoti dalītas jūas pret šo filmu.

Ja nu runāju par sliktiem aktieriem - manā skatījumā tie ir Leslijs Nīlsens un Džekijs Čans. Par Lesliju Nīlsenu - viņa jēlās parādijas galīgi nav manai acij tīkamas, bet iespējams jau ka vecajam vīram nav bijusi nemaz iespēja izrādīt savu ģeniālo aktiermeistarību, un vadzi - varbūt ir kāda laba filma ko man vērts redzēt un tad spriest par vina dotumiem. Es gan par to stipri šaubos... un Džekijs Čans - tas mazais, žiperīgais ķīnietis ar mūžam nemainīgo šauro, trulo un pastulbo smaidiņu mani iedzen vienkārši šaušalīgu vienaldzīu pret viņa darbiem. Tas ir pat vēl ļaunāk kā nepatika - ja man riebtos viņa filmas, tad vismaz es varētu skatīties un lādēties uz visu pēc kārtas - bet ja esmu pret to vienaldzīga, tad ir pavisam traki. Šie divi komēdiju varoņi mani nesaista galīgi un absolūti nemaz. Ir jau droši vien vēl daudzi tādi. Un kuri jūsuprāt ir sava amata nepratēji kino jomā?

            *****Tie, kas mīl tikai reizi mūžā, tiešām ir sekli cilvēki. Tas, ko viņi sauc par uzticību un godīgumu, pēc manām domām, ir vai nu ieraduma letarģija, vai vienkāršs fantāzijas trūkums. Uzticība jūtās ir tas pats, kas stingums prāta dzīve, citiem vārdiem - sava nespēka atziņa.Tajā slēpjas īpašuma tiesības. Daudzas lietas mēs labprāt aizmestu, ja nebaidītos, ka tās var pievākt kāds cits.*****

Man nekad nav patikusi Čaka iela - kaut kas manī vislaik tajā atgrūda, kāds drūms spēks ar tumšu plīvuru...nu zinu kas tas pa spēku - Spēļu zāles & CO. Manā uztverē tās ir vienas no visatbaidošākajām iestādēm, un ja tā labi pavēro, pat ne pārāk uzmanīgi, tad uz šīs ielas katra otrā vitrīna un skatlogs pieder kādai dzēruma un pagrīdes piepuvušai spēļu zālei, un tāpēc arī publika uz šīs ielas mēdz būt relatīvi ''superīgāka'' kā uz citām ielām. Jau iedomājoties reti zobainu mužiku cigarešu piesmirdušā neīstas ādas jakā un sievieti pārkrāsotu lūpu un šķidras, uzkašātas čolkas varā, kuras vārds ir, piemēram, Biruta vai Ļuda, spaidām un raustām nodilušus spēļu automātu kloķus mani pārņem drebuļi. Tas ir ļoti riebīgi, un vēl riebīgāk ir tas, ka šo sasodīto melnstiklaino zāļu ir ļoti daudz, DAUDZ par daudz... fui.

vēlos jums pastastīt pasaku "cilvēks un ziedi".  lasāt uzmanīgi...

reiz dzīvoja divi ziedi un cilvēks. kādu dienu cilvēks piegāja pie abiem ziediem, vienam norāva ziedlapiņu, bet otru noskūpstīja. tad viņš paskatījās uz pirmo ziedu, sirsnīgi un ticami atvainojās, nosolījāš tā nekad vairs nedarīt. pagāja piecas sekundes un cilvēks atkal pirmajam ziedam norāva pāris ziedlapiņas. otrajam ziedam tas aplika skaistu akmeņu sētiņu. pavērsies pret pirmo ziedu viņš tam pateica, ka jūtas patiešām slikti un ka viņš atvainojas, bte tad viņš nogrieza pirmajam ziedam lapas...oto ziedu viņš aplaistīja ar visdzidrāko ūdeni...kad cilvēks pavērsās pret pirmo ziedu, viņš ieraudzīja, ka tas ir novītis. cilvēks sajutās slikti un gāja sūdzēties otrajam ziedam, ka viņš ir darījis slikti un viņam pirmo ziedu žēl... un otrais zieds viņu saprata.

man gribējās uz visu paskatīties caur šo te. nekā personīga, tas ir tikai notikumu atspoguļojums, nekas no šī mani vairs sirdī īsti neaizķer.

ziniet kuras ir visskaistākās sievietes? visskaistākās sievietes ir grūtnieces.

ziniet ko esmu pa šo laiku sapratusi? ka esmu bezpalīdzīga tajā visā kas notiek. manam vārdam nav nozīmes.

ziniet kā latīniski patiekt "trīs desas no samaltas cūkgaļas"? es arī nezinu....

[	mood	|	crushed	]
[	music	|	eric clapton - tears in heaven	]

kas par depresivņiku...

sāku rakstit šeit aptuveni ap jauno gadu - ir tikai pāris pozitīvu un dzīvespriecīgu ierakstu - viss pārējais velk uz raudienu un tīņu depresiju. tas ir muļķīgi - kaut ko tik ilgi pārdzīvot. bet es nevaru ar to visu tikt galā, jo arvien jaunas nepatīkamas lietas velk mani tai visā atpakaļ. man ir bijis un vēl būs jāpiedzīvo tas, no kā visvairāk baidos un ko es galīgi negribu. ko es tādu esmu nodarījusi, ka man tam visam būs jādzĪvo līdz un cauri? es jūtos nodota. pierādās viss tas, ko esmu paredzējusi, bet ko man neviens nav ļāvis domāt, jo tās,redz, esot pilnīgas aplamības. bet aplamības kas nāk gaismā un izrādās patiesība - viss, par ko esmu baidījusies un par ko esmu nosodīta VISPĀR DOMĀT. tas viss tagad tā arī ir. man pat bail kaut ko domāt, zinot, ka vēlāk tā tiešām arī var notikt. esmu slikto lietu gaišreģe. gribu prom no tā visa. neesmu pelnījusi tam visam dzīvot līdz, visiem tiem sūdiem ko viņi dara. vins uzvedas galīgi ņi po mužikom, pareizāk sakot - kā puņķis. ne viņš ne viņa neciena mani un manas jūtas. tās ir cūcības no viņu puses. nav man vairs jēgas censties ar viņiem solidaritēties un piekāpties, jo pretī saņemu arvien sāpīgākus triecienus.

tā ir sasodīta nodevība. vismaz es zinu ar kadiem cilvekiem man darīšanas. egoistiskiem

[

mood

|

cold

]

Esmu atgriezusies no divu dienu sniega-prieka-alkohola-asaru-smieklu-party celojuma. un te nu mans sīks notikumu izklāsts:

tatad par sacensībām tur nav daudz ko stāstīt. nekas ievērības cienīgs nenotika. bet tātad par viesnīcu...es DRAUSMĪGI piedzēros. džins-liķieris-cits liķieris ar saldo krējumu + cola-alus-kaut kas rūgts-kola ar šņabi-ūdenspīpe=ĀRPRĀTS...

vakaru varētu sadalīt divās daļās - 1.Pirms tā viena sasodītā teikuma 2.Pēc tā viena sasodītā teikuma.   1.daļā man gāja diezgan jestri, tusējos apkārt pa viesnīcu un jutos visnotaļ eleganti un filigrāni. Un tad man atlika dzirdēt to vienu teikumu, lai viss saietu grīstē. varēu teikt, ka tā arī beidzās mans vakars un sākās murgs. Godīgi sakot, tas man bija šoks. kārtējais šoks pēc citiem šokiem, kas mani piemeklējuši agrāk. taisni vai jābrīnās - kad TIE ABI beigs mani ik pa laikam nošokēt?? vienkārši superīgi...es apbrīnoju, kā cilvēks mēdz solīt vienu un paralēli darīt kaut ko citu. manā deguna priekšā top maza,jauka,mīļa mīlestība starp manu lielo mīlu un vienu no manām labākajām draudzenēm. cik nu LABĀM...šorīt mani piemēram piemeklēja vēl viens šoks. tātad vēl viens teikums no viņas puses: "bet tev jau tā ĪSTI nav par ko uz mani dusmoties..." nu tad, mīļā jaukā meitene patin atpakaļ savu filmiņu par visām tām reizēm ko esi darījusies manā deguna galā, kad skumstu pēc viņa, kad BURTISKI raudu par salauztu sirdi, kad pārdzīvoju utt....es apbrīnoju, ka tu uzdrīksties tā darīt. paldies,ka turpini mani čakarē. žetons tev.

              un tad vēl mani pie tā visa bonusā piemeklēja NENORMāLAS paģiras. traki sāpēja galva, slikta dūša + vēl ĻOTI slikts garastāvoklis. apdzerties kaut kur ārpus Rīgas, kā šajā gadījumā Ērgļos, galīgi nav prātīgi, ja pēc tam jākratās mājās 3h autobusā pa Kangaru kalniem...paldies dievam man bija dotas kādas 5 stundas, lai varēu reabilitēties, sēžot visu šo laiku kafejnīcā, kas vairāk gan bija sasodīti auksta telts, dzerot tēju pēc tējas, kļūstot par kafejnīcas vietējo iedzīvotāju, un uzklausot pārdevējas sūdzības,ka šodien pārdošanai atvestas tikai desmit desiņas...

īstenībā man jau vēl ik pa laikam kuņģī kaut kas sarosās. pretīgi un nožēlojami, bet katram taču gadās...es esmu nogurusi no visa ko man nākas piedzīvot...līdz nelabumam nogurusi...

mans telefons ir pārbāzts ar viņa īsziņam. roka neceļas nevienu izdzēst.esmu revidejusi neskaitamas reizes, un tagad ir palikusas sirsnigakas no sirsnīgākajām, mīļākās no mīļākajām un labākās no labākajām. un tāpat pie history ir pāri 100, bet pie ienakosajam kadas 30 no 50 ir no viņa. negirbu dzest ara.

[	mood	|	disappointed	]
[	music	|	take6 - hark! the herald angels sing	]

sāpīgi apzināties, ka sen jau VISS, CUSS, nokavēts, neko vairs nevar mainīt. runāju ar viņū un saprotu, ka tādi termini kā MĒS, PAGĀTNĒ, KOPĀ, KAUT KAD viņa apziņā vairs necirkulē. nekā nav bijis. dzīvojam tālāk. nu bet fak, ja nu es negribu TĀ talāk dzīvot?!?!?!

***Uzticēšanās sniedz nodevējam iespēju kaitēt.***                 /L.Annijs Seneka/

tas ir TIEŠI tas kas ar mums notika. pat vairākkārt.