| Sapnis... |
Mar. 16th, 2005|12:30 pm |
|
Nu atkal esmu piedzīvojusi kārtējo savādo sapni, bet šis nu bija briesmīgs...Atceros no tās vietas, kad kāds vīrietis mani sašāva, iešāva vēderā labajā pusē. Man pateica ka man ir sašauta liesa, man pat nesāpēja, bet vistrakākais bija tas, ka man mamma absolūti mierīgā un pašsaprotamā balsī pateica, ka man ir izveidojies Dzintara Vēzis, un ka dienas beigās man jāmirst. Dzintara Vēzis.....ta bija tik briesmīga sajūta, ka es izmisīgi centos no visiem atvadīties, skrēju uz skolu, pie draugiem, asaras bira pār vaigiem, ceļā pat sastapu Leonardo di Kaprio (?!?!??!) un kaut kādus bārdainus pasaku vīriņus ar daudz krāsainām plastmasas bumbiņām. Vienu brīdi man uznāca miegs, un, gulēt ejot, sapratu, ka, ja tagad aizmigšu, tad koņec - vairs nepamodīšos. Aizmigu un kā filmās - mans caurspīdīgais ķermenis piecēlās sēdus un lūkojās uz guļošo. Nobijos, ka nu tiešām esmu mirusi, bet tad pamodos - un kaut kā dīvaini - pamodos ar atvieglojuma sajūtu, ka neesmu mirusi, bet ar apziņu, ka tai pašā vakarā man tomēr, tomēr jāmirst, jo vēl turpināju sapņot. Tad jau man pavisam bija zudusi cerība, ka šī nav realitāte. Un tad es pa īštam pamodos - tik ļoti laba sajūta..... |
|