|
Esmu atgriezusies no divu dienu sniega-prieka-alkohola-asaru-smieklu-party celojuma. un te nu mans sīks notikumu izklāsts:
tatad par sacensībām tur nav daudz ko stāstīt. nekas ievērības cienīgs nenotika. bet tātad par viesnīcu...es DRAUSMĪGI piedzēros. džins-liķieris-cits liķieris ar saldo krējumu + cola-alus-kaut kas rūgts-kola ar šņabi-ūdenspīpe=ĀRPRĀTS...
vakaru varētu sadalīt divās daļās - 1.Pirms tā viena sasodītā teikuma 2.Pēc tā viena sasodītā teikuma. 1.daļā man gāja diezgan jestri, tusējos apkārt pa viesnīcu un jutos visnotaļ eleganti un filigrāni. Un tad man atlika dzirdēt to vienu teikumu, lai viss saietu grīstē. varēu teikt, ka tā arī beidzās mans vakars un sākās murgs. Godīgi sakot, tas man bija šoks. kārtējais šoks pēc citiem šokiem, kas mani piemeklējuši agrāk. taisni vai jābrīnās - kad TIE ABI beigs mani ik pa laikam nošokēt?? vienkārši superīgi...es apbrīnoju, kā cilvēks mēdz solīt vienu un paralēli darīt kaut ko citu. manā deguna priekšā top maza,jauka,mīļa mīlestība starp manu lielo mīlu un vienu no manām labākajām draudzenēm. cik nu LABĀM...šorīt mani piemēram piemeklēja vēl viens šoks. tātad vēl viens teikums no viņas puses: "bet tev jau tā ĪSTI nav par ko uz mani dusmoties..." nu tad, mīļā jaukā meitene patin atpakaļ savu filmiņu par visām tām reizēm ko esi darījusies manā deguna galā, kad skumstu pēc viņa, kad BURTISKI raudu par salauztu sirdi, kad pārdzīvoju utt....es apbrīnoju, ka tu uzdrīksties tā darīt. paldies,ka turpini mani čakarē. žetons tev.
un tad vēl mani pie tā visa bonusā piemeklēja NENORMāLAS paģiras. traki sāpēja galva, slikta dūša + vēl ĻOTI slikts garastāvoklis. apdzerties kaut kur ārpus Rīgas, kā šajā gadījumā Ērgļos, galīgi nav prātīgi, ja pēc tam jākratās mājās 3h autobusā pa Kangaru kalniem...paldies dievam man bija dotas kādas 5 stundas, lai varēu reabilitēties, sēžot visu šo laiku kafejnīcā, kas vairāk gan bija sasodīti auksta telts, dzerot tēju pēc tējas, kļūstot par kafejnīcas vietējo iedzīvotāju, un uzklausot pārdevējas sūdzības,ka šodien pārdošanai atvestas tikai desmit desiņas...
īstenībā man jau vēl ik pa laikam kuņģī kaut kas sarosās. pretīgi un nožēlojami, bet katram taču gadās...es esmu nogurusi no visa ko man nākas piedzīvot...līdz nelabumam nogurusi... |