bioluminiscence - F. dzimšanas, stārķa miršanas diena

Brīdinājums - lasītais var radīt itin nepatīkamas sajūtas

Šorīt, neilgi pēc pamošanās tēvs pavēstīja, ka viens no jaunajiem stārķiem, kuru ligzda atrodas mūsu pagalma vidū, ir izkritis. Piegāju pie virtuves loga un ieraudzīju to guļam zālē pie elektrības staba. Pirms došanās ārā nodomājām, ka tas noteikti jau ir miris, taču, nonākot blakus, nevienmērīgā ķermeņa cilāšanās nepārprotami liecināja par to, ka pusaugu stārķis aizvien ir dzīvs. Mēģinot pacelt, iekustināt guļošo, ķermenis atsaucās ar viegliem, asinhroniem spārnu vēzieniem. Nojautām to, ka palīdzēt šeit vairs nevar un atliek vien sagaidīt nāvi. Lai stārķim neuzbruktu vietējie mīļplēsēji, novietojām to uz šķūnīša jumta. Pirms došanās uz pilsētu cerējām, ka, sajūtot vēju ap spārniem, stārķis varbūt mēģinās piecelties..
Atgriežoties no pilsētas pēc neliela brīža, stārķis aizvien gulēja turpat, tādā pat pozā. Un aizvien tā pati nevienmērīgā ķermeņa cilāšanās. Stāvot kopā ar tēvu un māsasdēlu domājam, kāds būtu mazāk sāpīgais, ātrākais veids, kādā pabeigt to, ko iesākusi izkrišana (šaubāmies, vai tik lielus stārķus vecāki apzināti mēdz izgrūzt). Nodomājam, ka varbūt atkārtots kritiens, nu jau no šķūnīša jumta, var visu pabeigt. Ar asarām acīs paņemu rokās grābekli un uzkāpju uz galda, lai varētu stārķi pārvilkt pār jumta malu. Sākot vilkt, stārķis atver aci, uz brīdi skaidru, uz brīdi duļķainu. Aizgriežos un turpinu vilkt, skaļi novēlot, kaut izdotos šādā veidā visu pabeigt. Doba duna, ķermenītim atsitoties pret zemi. Paskatos uz stārķi, tas aizvien ir dzīvs un skatās visur un uz mani.
Māsasdēls tikmēr jau izracis palielu kapu blakus vistas kapam, kuras līķis vienīgais bija palicis kūtiņā pēc slaktiņa pērngad, kurā lapsa aiznesa visas 10 vistas nakts laikā. Ieliekam stārķi ķerrā un aizvien dzīvu vedam to uz izrakto kapu. Ko darīt? Kā to izdarīt? Aprakt dzīvu varbūt būtu tāpat kā noslīcināt, lai gan varbūt nē.. Acs aizvien ir atvērta. Tēvs iesaka ķieģeļa mešanu, esmu pret to, nevēlos neko sašķaidīt. Aprakt dzīvu tomēr nedrīkst. Tēvs nosaka, ka apdullinās to ar lāpstu, lai nomiršana aprokot notiktu miegā. Nespēju uz to noskatīties un abi ar K. aizgriežamies. Būkšķis. Esot miris. Pieeju pie stārķa, lai paceltu to un ieliktu kapā, bet spārns man pieskaroties aizvien noraustās. Ielieku to bedrē, sakot: "Ceru, ka nākamās dzīves būs labākas. Un nu tev vairs nesāp."
Vai tas ir tas, ko viņi domāja dziesmā par gulbja nosišanu? Vai tas bija kāds kārtējais padomijas zemteksts? Katrā ziņā, nosist stārķi ir maigi sakot stulbi. Tas ir krietni vairāk nekā stulbi, tas ir sāpīgi, neizsakāmi skumji. Un tā justos arī stārķa vecāki, kas visu laiku palika sēžam ligzdā staba galā, ja viņi būtu cilvēki.