Kādu laiku nebiju piedzīvojusi autiskā spektra bērnus. Dienas otra daļa bija ārkārtīgi piesātināta. Es apbrīnoju bērna mammu, kurai ir tik milzīgs spēks un mīlestība, tik neizmērojams cīņas spars. Es jūtos izsmelta pa šīm stundām. Priekšā rītdiena.

Man vajadzētu kaut ko uzēst. Es atkal neesmu ēdusi visu dienu.

Darba čatā meklēja atbalsta personu ārkārtas situācijai šodienai un rītdienai Es ilgi nedomājot, piekritu.. pēc 8h darba dienas dodos strādāt otru maiņu. Rītdien man jādodas uz svešām bērēm.

Gada noslēgums ir neparasts.


Svētdien braukšu uz Skrīveriem pie savējiem. Izmēģināšu uztaisīt klasisko zemeņu ruleti. J tādu pieprasīja uz dzimšanas dienu. Vispār viņš gribēja trīs ruletes un braukt uz lēkājamajiem.

Es,protams, viņam varēju teikt nē, un taisīt drāmu pasākuma vidū,bet es neteicu. Skatītāji nežēloja ovācijas. Pēc tam,pauzē, dalībnieki aizskatuvē nāca klāt un vaicāja, vai viss kārtībā, jo tas esot bijis bezkonsenta liels sarkanais karogs.
Es biju kaut kādā starpsajūtā,man svarīgi bija novadīt pasākumu.
Es jūtos gan vainīga par to,ka ļāvu, gan par to,ka cilvēkiem tas bija jāpiedzīvo, gan par to,ka es tikai tagad aptveru,kas tas vispār bija.

Dažas stundas pirms pasākuma, puse no dalībniekiem paziņoja, ka nebūs. Tajā skaitā pasākuma vadītājs. Slimums. Arī es nejutos pārāk labi,taču saēdos paracetamolu, noofēnu un devos performēt. Sēžot boltā, pusotru stundu pirms pasākuma, rakstīju sev runājamo tekstu. Mans priekšnesums bija diezgan sūds, bet tas nekas. Es pirmo reizi dzīvē vadīju pasākumu. Ar kasjakiem,bet novadīju. AMEIZING sajūta! Šķiet, ka Aleponijā performēsim ne vienu reizi vien.
Pēcpasākuma socializēšanās gan ir totāli jāslīpē. Nesaprotu, kāpēc tas ir tik stīvi un awkwardīgi. Es gāju un sveicinājos un mēģināju mazsarunas,bet tāda neīsta sajūta.

Laiks boltot mājās. Rīt darba diena.

Es sevi mīlu par to,ka novadīju pasākumu, par to,ka garšīgi saštovēju kāpostus, par to ,ka uzdrošinos.

Negaidīti, bet puse nedēļas brīva. Tas dod iespēju pabeigt iesāktos rakstu darbus un sagatavoties trešdienas kāpienam uz skatuves.
Galvā ir bilde. Uztaisīju skaņu celiņu. Horeogrāfija ārkārtīgi vienkārša, ka mazliet kauns par to, bet hei...Es drīkstu nepārpūlēties.





Vista izkašājusi lielo puķu podu. Perās uz mana paklāja.


Nupat Iesniedzu īsstāstus.
Man nav ticības, ka tie varētu tikt publicēti Strāvā, jo kas es vispār tāds esmu...bet es sev spiežu roku, un apskauju, ka vispār ko tādu uzdrošinos. Vnk jāturpina rakstīt un lasīt.
Arī dzejas kopu beidzot nosūtīju. Gribētos pieteikties prozas darbnīcām jaunajā sezonā. (varbūt otrreiz dzejas meistardarbnīcā?)





Šodien sāku virzīt med komisijai nepieciešamās lietas.
Nākamnedēl jāierodas rekrutēšanas un atlases centrā.
Prātoju, kā viss būs iegrozījies , piemēŗam, trīs mēnešus uz priekšu...

Pagājušajā mēnesī mums nopirku biļetes uz koncertu Parīzē, kas būs maijā..Es neatceros, kad kaut ko sev kādreiz būtu dāvinājusi dzimšanas dienā. Es nezinu, kad es pirkšu lidojuma biļetes, un vai lidosim kopā, kā vispār viss būs.


Janvāra beigās T lidos uz Maltu, svinēsim J svētkus kā kādreiz, bez tēta klātbūtnes.
Manu jautājumu T vēl aizvien ignorē. Varbūt viņš nožēlo, ka man ko tādu pateica. Varbūt tas bija teikts emocijās, un viņš patiesībā nemaz nevēlas mani atpakaļ, ģimenē.

Viss šķiet mudžekļains.

Raudu un skatos apaļajā ikea spogulī,kur viena puse optiksi ļoti palielina seju. Saules gaisma piesātina acis. Grūti tās noturēt vaļā.
Pieliecos tuvāk savam attēlam,kuru šķērso traipi no brūnā spices ūdens.
Tuvojos sev un skatos acīs. Skaisti... Man šķiet, es sen nebiju redzējusi savas acis Ziemassvētku pecpusdienas saules gaismā.
Kāpēc es sev meloju? Liela,smaga grūtuma sega man par to periodiski atgādina. Nevar izšķetināt pat gaisa spraugu,pa kuru izbāzt degunu. Kad es sākšu dzīvot?

Man nav ne jausmas, kāpēc es daru visu tā kā daru,un kas man vispār ir jādara.

Tas bija skaisti...





Pārradušies mājās, trijatā vilkām bluķi. Kaladō,kaladō. Trīs reizes apjozām māju,tad L bluķi iecēla ugunī. Liesmās bluķa performance veda kaut kur dziļāk. Es skatījos, un redzēju sevi.

"Manī ir vieta sev,Manī ir vieta sev, Manī ir vieta sev."



Smaidu. Nedēļa bija ārkārtīgi grūta. Ir vieglāk.

Baigi bezmiegi.

Tamborētu miegu naktis.
A sasniegusi temperatūras rekordus,nelaiž vaļā... Tutas dziesmas mierina. Abas esam nogurušas.

"..es nenovēršami saplūstu ar cilvēku,
kuru mīlu. Esmu kā caurlaidiga membrāna. Ja es tevi mīlu, tu
vari dabūt visu. Tu vari izmantot manu laiku, manu pieķeršanos, manas intīmākās vietas, manu naudu, manus radus,
manu suni, mana suņa naudu, mana suņa laiku - visu. Ja tevi
mīlu, es tavā vietā uzņemšos visas tavas ciešanas, nomaksāšu
visus tavus parādus (tiešā un pārnestā nozīmē), es pasargāšu
tevi no tavas nedrošības, apveltīšu tevi ar visām labajām
ipašībām, kādas tu patiesībā nekad neesi sevī attīstījis, un
pirkšu Ziemassvētku dāvanas visam tavam radu pulkam. Es
došu tev sauli un došu tev lietu, un, ja tie nebūs pieejami,
izsniegšu tev čeku par sauli un čeku par lietu. Es tev došu to
visu un vēl vairāk, līdz būšu tik izsmelta un pārgurusi, ka vienīgais enerğijas atjaunošanas veids būs jauna aizraušanās."




Jā, tā ir.