Raudu un skatos apaļajā ikea spogulī,kur viena puse optiksi ļoti palielina seju. Saules gaisma piesātina acis. Grūti tās noturēt vaļā.
Pieliecos tuvāk savam attēlam,kuru šķērso traipi no brūnā spices ūdens.
Tuvojos sev un skatos acīs. Skaisti... Man šķiet, es sen nebiju redzējusi savas acis Ziemassvētku pecpusdienas saules gaismā.
Kāpēc es sev meloju? Liela,smaga grūtuma sega man par to periodiski atgādina. Nevar izšķetināt pat gaisa spraugu,pa kuru izbāzt degunu. Kad es sākšu dzīvot?

Man nav ne jausmas, kāpēc es daru visu tā kā daru,un kas man vispār ir jādara.