Pēdējā diena paskrēja neticami ātri. Man sajūta, ka varbūt vajadzēja kaut kā īpašāk atvadīties, bet varbūt tās ir iedomas un veclaiku liekdarības.


Ir saraksts nākamajai nedēļai. Lekcijas sāksies tikai ap 10.00..omajgāāad, man nebūs jāceļas 6.00,man ledžit būs 8 miega stundas līdzšinējo 5 vietā. Grūti kam tādam noticēt.
Vakar kārtējo reizi ilgi nespēju iemigt. Piemēram, ja man šodien būtu jāiet uz otru darbu, domas par to mani itin nemaz netraucētu.
M pirms miegiem lasīja, stāstīja man par izdegšanu. Ja nepasaka no malas, tad pašam gandrīz tā neliekas.

Tā kā šīvakara koncerts Balodī tika atcelts, pieņēmu to ka apstiprinājumu. Nolēmu braukt. Ļoti vēlos viņus pavadīt uz skolu. Tas man ir svarīgi. Taisīsim snikerus, un gan jau vēl kaut ko garšīgu.

Rīt ap pusdienlaiku vai pat ātrāk jābrauc atpakaļ,uz vizīti. Nez,ko teiks... Mana rādītāju līkne neizskatās diez ko pozitīvi. Mani uztrauc, ka atmiņa kļūst sliktāka, pat pie ikdienas sīkumu izdarīšanas. Nedaudz biedējoši. Varbūt tas nebūtu slikti,aizmirst visus savus Red flags un dzīvot balansā. No jauna.

Izbira viens fakucis,jo kāds neapzinīgi drāzās caur peļķi. No kājām līdz galvai. Apbrīnojami stāvs šļāciens. Kamēr atminos uz darbu, daļēji paspēju izžūt.
Peļķūdens bija salīdzinoši tīrs, ar mazu dubļu procentu.
Pozitīvi.



Nedēļa ir piesātināta ar notikumiem un emocijām.

Cilvēki streipuļo vakardienā.

Šorīt meitene grasījās lēkt no tilta. Labi,ka viņu turēja tas puisis, ar kuru,tā šķiet,bija izcēlies strīds,un labi,ka es tomēr piezvanīju palīdzībai. Es sākumā minstinājos. Viņa rāvās uz margām,viņš viņu rāva nost. Vardarbīgs valsis. Viņi turpināja ceļu, un tā cikliski.
Muļķīgi,ka pirmajā reizē zvanot,man ilgi neviens necēla,un es pārāk sāku analizēt, vai vajag. Tomēr pēc dažām sekundēm zvanīju atkal. Nevajadzēja neko gaidīt. Varu iedomāties,cik grūti ir turēt cilvēku,kurš deg par vēlmi nomirt.
Es prātoju,vai viņa noleca, vai viņi ir pārgājuši pāri tiltam, un vai nesanāk tā, ka palīdzība viņus nepārtvers, jo viss rit pārāk lēnu. Tikai tagad brēc sirēnas. Viņi noteikti jau sen ir aizgajuši kaut kur prom.




Man zvanīja policija. Viņi skatoties ierakstus un neko neesot redzējuši.


Laikam tāpēc es ikreizi minstinos. Tāpēc.

Ir tik karsti,ka neguļu ar diviem deķiem ,ziemas džemperī un zeķēs.













Es vakar izēdu pusi burkas ar šokolādes krēmu. Žēl, ka nav otras puses,jo tā jau bija otra puse.




Jūtos ļoti nomākta. Varbūt tas ir vnk pms.

T iztērējis projekta naudu. Darbnīca nav iekārtota,kurināmais nav sagādāts,mājai nekas nav darīts. Toties brūte izvadāta pa ainaviskām vietām, elegantiem randiņiem...tusēts uz vella paraušanu. Muļķīgi,ka man rūp. Ticēju viņa spējai realizēt savu loloto ieceri. Jālaiž vaļā. Jālaiž vaļā. Jālaiž vaļā. Viņam pašam jādzīvo savā dzīve un jāmācās no savām kļūdām.

Un man savējā...

Esmu noilgojusies pēc bērniem. Es neesmu viņus satikusi pāris nedēļas. E vispār jau gandrīz mēnesi.




Izdzēsu aplikāciju. Gribās sūtīt nahuj visus.
Gandrīz Izdzēsu profilu arī portālā, bet tad atcerējos,ka tur tomēr labs stendapa/ izstādes materiāls.
Jālejupielādē kaut kā viss,un jāmet krusts pāri tai vietnei. Nesaprotu, kam man tas vajadzīgs. Nav vajadzīgs.


Šodien diena aizvadīta Imantā. Uzrakstīju dažas rindas. Jāpārlasa. Citreiz liekas, ka pilnīgs sūds. Citreiz neliekas.

Dzirdu,kāds velk konteinerus. Paspēju aizmirst, ka rīt miseņdiena papīriem un bio.

Sestdienas rīts.
Suņu staidzinātāji,vīrieši,kas meditē ar makšķerkātu rokās,ieteibuši cilvēki,kas vēl ir vakardienā.


Uz tilta manu ceļu šķērsoja divi iereibuši kungi.man nācās strauji bremzēt. Vīrieši bija ļoti intīmā attālumā. Kaut ko vervelēja, bet es nedzirdēju,jo ausīs skanēja Kings of Leon. Es sāku kaut ko brēkt viņiem virsū, tad ceļu negribīgi atbrīvoja.

Neprasts rīts.

Kādu laiku nav strādāts nogalēs.

Aukstumpumpa.
Tas nozīmē, ka slimums nāk virsū.

Ik nakti(patiesībā, drīzak uz rīta pusi) skatos stindzinošus murgus.




Nedēļas sākumā nejauši pamanīju pasākumu Robert's Books. Ieejot pagalmā, sapratām,ka nav isti ,kur apsēsties. Tad dzirdeju dobju:"Ilze!". Tas bija nepazistams virietis. Viņam blakus bija pazīstama seja. Tā bija akademijas K. Man bija pārsteigumīga sajūta, un loti priecīgi. Aicināja sēdēt blakus,un mēs ar prieku to arī darījām.
Viņi malkoja Staburagu,bet mēs mačas limonādi,tad ūdeni.
Lasījums sākās ar jauna vīrieša stalto augumu, neveikli pāršķirtām lapām,un fascinējoši medainu balsi. Ļoti piesātināts, blīvs teksts. Tads,ko varetu lasit augstāko aprindu cilvēks. Viņš pēc pasākuma pavaicāja musu kontaktus. Apstiprināju uzaicinājumu,mājās apskatījos profilu ...nu,jā..eleganti!
Pa īstam es klausījos tikai K un vēl vienu jaunu sievieti,kuras vārdu neatceros,bet kura sevi pieteica par dzejnieci.
K šis esot bijis pirmais publiskais lasījums. Sākumā varēja just uztraukumu,bet tad viņa sāka dzirksteļot.
Pec tam viņa man sacīja, ka atnākusi tāpēc, ka redzēja,ka esmu atzīmējusies. Es viņai esmu radījusi drošības sajūtu. Viņa bēra komplimentus, un viņas L arī.

Lasot jutos lieliski, jo manī klausījās. M pat aizmirsa mani nobildēt vai ierakstīt,jo bija ļoti koncentrējies uz lasījumu. Sajūta ir fantastiska. Man jāturpina rakstīt.

Atmosfēra bija kolosāla, tikai žēl, ka visi smēķēja, un dūmi nekādi nevēdinājās,tikai brīvajās.



M sacīja, ka Viņam skauž,ka es tik daudz rakstu par K1. (Dzejoļus par M,savās spēcīgajās emocijās,reiz esmu iznīcinājusi.) K1 ir bijusi diezgan iespaidīga iedvesma, to noliegt es nevaru.

-kāpēc Tu raudi?
-nezinu




Es ļoti klausos inner symphonies.
Varbūt tāpēc.

Es saliešu vannā ūdeni. Saputošu šampūnu tajā, lai nav redzams brūnais spices ūdens. Aizdegšu sveci par sevi.


21.31
Gatavoju mums vakariņas, kas man būs brokastis. Es bieži sevi nesaprotu.