Cilvēki streipuļo vakardienā.

Šorīt meitene grasījās lēkt no tilta. Labi,ka viņu turēja tas puisis, ar kuru,tā šķiet,bija izcēlies strīds,un labi,ka es tomēr piezvanīju palīdzībai. Es sākumā minstinājos. Viņa rāvās uz margām,viņš viņu rāva nost. Vardarbīgs valsis. Viņi turpināja ceļu, un tā cikliski.
Muļķīgi,ka pirmajā reizē zvanot,man ilgi neviens necēla,un es pārāk sāku analizēt, vai vajag. Tomēr pēc dažām sekundēm zvanīju atkal. Nevajadzēja neko gaidīt. Varu iedomāties,cik grūti ir turēt cilvēku,kurš deg par vēlmi nomirt.
Es prātoju,vai viņa noleca, vai viņi ir pārgājuši pāri tiltam, un vai nesanāk tā, ka palīdzība viņus nepārtvers, jo viss rit pārāk lēnu. Tikai tagad brēc sirēnas. Viņi noteikti jau sen ir aizgajuši kaut kur prom.




Man zvanīja policija. Viņi skatoties ierakstus un neko neesot redzējuši.


Laikam tāpēc es ikreizi minstinos. Tāpēc.