kūciņas prototips

kūciņas prototips

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
biju aizgājis un semināru "mērķi un to sasniegšana", vai kaut kas uz to pusi. Ierodos telpā, esmu viens ar 15 sievietēm. nu ok, apsēžos, gaidu ko stāstīs, notiek iepazīšanās spēles, kurās jāsauc savs vārds un īpašība uz vārda pirmā burta. easy. Tad tā vadītāja kaut ko sāk stāstīt par sevi, cik viņa kruta un tā tālāk. otrais uzdevums, sadalīties grupās un uzrakstīt lietas ,par ko es esmu pateicīgs. Priekš manis tas ir neiespējams uzdevums, jo ir tās lietas, kuras es nespēju izteikt, emocijas ,kuras es neprotu izrādīt. Visi stāsta ka ir pateicīgi par ģimeni, par draugiem, par šo un par to. Nonāk pie manis. NŪŪ? -Man dzīvē viss ir +- ok. nav nekas perfekts, bet ir ok. -Nē, tas neskaitās, vēlreiz. Saku ka man īsti nav ko teikt, man atbild ka esmu nepateicīgs un ka esmu nepateicīgs par to kreklu kas man mugurā, par to ka šorīt paēdu brokastis. Ā, un mani vēl šeimoja par to ka izmantoju telefonu, bet tā "psiholoģe" laikam nesaprot ka telefonu var izmantot ne tikai kā telefonu, bet arī kā līdzekli lai aizbēgtu no realitātes, mobilais telefons ir aizsardzības mehānisms, tas tak bisiem ir saprotams. Neviens mans psihoterapeits nav spējis mani atlauzt, un tagad viena random sieviete pasaka lai es daru neiespējamas lietas. Par ko man vajadzētu pateikties? Par to ka man lielā mērā ir sačakarēta bērnība? Ka neprotu būs sociāls? Ka man tagad nav darba? Ka man vajag ārstēties, ka diendienā mani nomoka panika un trauksme? Tas ka es pasaku ka viss ir OK, tas ir ļoti daudz. Es izvērtēju pozitīvo, atņemu negatīvo, kas paliek pāri, tas paliek. Un pāri paliek ok. Piecēlos un aizgāju. Tā kā nenoklausījos visu semināru, aizgāju rakstīt paskaidrojumu kurā šo visu maigā veidā atstāstīju. Plānoju rakstīt iesniegumu, lai izvērtē viņas spējas darbam ar cilvēkiem.
  • kāpēc tev vispār bija jāraksta paskaidrojums?
    • jo bezdarbnieks. Biju pierakstījies uz to semināru/lekciju un nebiju parakstījies lapā par ierašanos. Paskaidrojums par to, kas notika un kādēļ nebiju.
  • Nosodīt un verbāli uzspiest kādam būt pateicīgam par to, par ko cilvēks uz doto mirkli nav spējīgs būt pateicīgs, ir mentālā spīdzināšana.
    Tās sievietes/vadītājas komentāri ir aprobežoti, aizvainojoši un emocionāli sāpīgi......un viņas metodikas arī ir apšaubāmas.
    Tu meklē risinājumus nepareizajās vietās. Tas būtu tas pats, kas cilvēks kurš grib pats uzcelt savu māju no pamatiem, bet nezina kā to pareizi darīt, ietu prasīt padomu pie balerīnām, kurām nav nemazākās nojausmas, kā uzcelt māju.
    Tevi sapratīs tikai tie cilvēki, kuri paši mentālajā līmenī ir pārdzīvojuši to pašu ko šobrīd pārdzīvo tu.
Powered by Sviesta Ciba