Šis ieraksts nav par mani.
Tinder ir spēks, brutāli. Un. Dzīvē lietas sastājas ļoti interesanti. Pat pārāk. Pirms gada un vēl nedaudz, jā, kamēr vēl biju attiecībās, es biju tinderī. Svaipojos un runājos. Tikai runājos. Līdz drunk me izdomāja stulbu ideju, moš satiekamies? Jā! (es zināju ka viņa brauc prom, bet viņa nezināja par manām attiecībām). Bet es zināju ka nekad dzīvē viņu vairs nesatikšu. Tāds bija mans alibi. Norunātā diena, laiks, unnnnn??!? ..... Viņa neatnāca.. Aizgulējās, kaut kur bija jāskrien, aizmirsa, sajauca numurus, viss slikti. Apsolīja man uzcept siera kūku un atvest uz darbu. Sanāca gastronomiskais pusdeits, sēdējām un ēdām. Bez jebkāda nolūka. Viss ok, trolejbusā apskāvāmies, viņa izkāpa ārā un viss. Vairs viņu neesmu redzējis. Bet ar to viss nebeidzās. Mēs turpinājām rakstīties, vairākus mēnešus pēc tam, viņa stāstīja par saviem tinder randiņiem un ko tik vēl ne.. Kur viņa aizbrauca? DĀNIJA! Pēc tā visa kaut kā beidzām rakstīties, bet kontakts saglabājās samērā labs.
Vakar manai dāmai, hronikas salūza mītnes durvju slēdzene, kas izklausās nepatīkami, ja atrodies svešā valstī un netiec pēc savām mantām. Un gultas. Un esi uz ielas. Un te nāk palīgā tinderis. Sakontaktēju, bija wow, izstāstīju sāpi, gan savu, gan viņas. Pateicu ka ir extreme shity situācija un viņa palīdzēja. Abas tinder būtnes sakontaktēju savā starpā, nezinu ko viņas runāja, kā tikās, cik ļoti veikli vai neveikli tas bija, bet naktsmītne tika atrasta. Un izskatās ka ne tikai uz vienu nakti vien. Ir arī mana sāpe, kad braukšu uz dāniju, es nevarēšu palikt tajās kojās, tā kā nāksies palikt turpat. Pie senās tinderienes.
Doma tāda, ka kontakti vienmēr noder. Arī nelegālā ceļā gūti. Un vispār.. Dzīve taisa baigos lokus, bet galu galā viss kaut kā nokārtojas. Kas zina, kā būtu beigusies situācija, ja nebūtu slepus svaipojis..
Tinder ir spēks, brutāli. Un. Dzīvē lietas sastājas ļoti interesanti. Pat pārāk. Pirms gada un vēl nedaudz, jā, kamēr vēl biju attiecībās, es biju tinderī. Svaipojos un runājos. Tikai runājos. Līdz drunk me izdomāja stulbu ideju, moš satiekamies? Jā! (es zināju ka viņa brauc prom, bet viņa nezināja par manām attiecībām). Bet es zināju ka nekad dzīvē viņu vairs nesatikšu. Tāds bija mans alibi. Norunātā diena, laiks, unnnnn??!? ..... Viņa neatnāca.. Aizgulējās, kaut kur bija jāskrien, aizmirsa, sajauca numurus, viss slikti. Apsolīja man uzcept siera kūku un atvest uz darbu. Sanāca gastronomiskais pusdeits, sēdējām un ēdām. Bez jebkāda nolūka. Viss ok, trolejbusā apskāvāmies, viņa izkāpa ārā un viss. Vairs viņu neesmu redzējis. Bet ar to viss nebeidzās. Mēs turpinājām rakstīties, vairākus mēnešus pēc tam, viņa stāstīja par saviem tinder randiņiem un ko tik vēl ne.. Kur viņa aizbrauca? DĀNIJA! Pēc tā visa kaut kā beidzām rakstīties, bet kontakts saglabājās samērā labs.
Vakar manai dāmai, hronikas salūza mītnes durvju slēdzene, kas izklausās nepatīkami, ja atrodies svešā valstī un netiec pēc savām mantām. Un gultas. Un esi uz ielas. Un te nāk palīgā tinderis. Sakontaktēju, bija wow, izstāstīju sāpi, gan savu, gan viņas. Pateicu ka ir extreme shity situācija un viņa palīdzēja. Abas tinder būtnes sakontaktēju savā starpā, nezinu ko viņas runāja, kā tikās, cik ļoti veikli vai neveikli tas bija, bet naktsmītne tika atrasta. Un izskatās ka ne tikai uz vienu nakti vien. Ir arī mana sāpe, kad braukšu uz dāniju, es nevarēšu palikt tajās kojās, tā kā nāksies palikt turpat. Pie senās tinderienes.
Doma tāda, ka kontakti vienmēr noder. Arī nelegālā ceļā gūti. Un vispār.. Dzīve taisa baigos lokus, bet galu galā viss kaut kā nokārtojas. Kas zina, kā būtu beigusies situācija, ja nebūtu slepus svaipojis..
A vispār asara notek, kad redzu, kā manas ex ir gatavas man palīdzēt savest kārtībā paziņas dzīvi, kura slimo ar depresiju ar gadiem, un kurā es vēl nesen it kā biju ieķērusies.