kūciņas prototips

Viss ir forši. Nav, bet ir. Mans tēvs kārtējo reizi mani demotivē. "Tu esi stulbs, tu man grauj reputāciju." Es laikam beidzot sāku saprast, kādēļ dzīvē neko īsti nespēju izdarīt. Kādēļ esmu introverts, kādēļ atstāju lietas puspabeigtas. Viņš to manī ir radījis. neveiksminieka un "es to nevaru" sindromu. Mana centība un tas kā es daru lietas. Kādēļ es sākumskolā biju teicamnieks un gāju uz visām olimpiādēm pēc kārtas? Vai esmu stulbs? Kas notika? Vai man attīstījās personība, mans iekšējais rebels? Kādēļ viņš tā pret mani izturās? feikais supermens. Tēlo palīgu kad to nevajag un nepalīdz kad to tiešām vajag. Vai bērni izaug par tādiem, kādi ir viņu vecāki? Es negribu bērnus. Man viņus būtu žēl, bet nebūtu.
Vēlreiz par tēvu. atgriezīšos pagātnē, senā pagātnē. man varētu būt kādi 10 gadi? aptuveni. Bērnībā visiem zēniem vajag būdiņas kokos. Man arī. Un man apsolīja palīdzēt.... Ir bērnības sāpes kuras sāpēs visu dzīvi. Tās ir atmiņas, tie ir tie momenti kad ir jābūt klāt, kad jāpalīdz. Bet tieši tad. Momenti. ir tik daudz emociju, bet neprotu tās uzrakstīt. Varētu vienīgi paraudāt. Idejas pēc idejām. Vakar atrādīju ģimenei savu jaunāko dizaina objektu, ideju, kas ir ģeniāla, samērā unikāla un tomēr.. tu šo te taisies pa 15eiro tirgot?
No kurienes es esmu iemācījies ka mans darbs ir bezjēdzīgs, ka es nevaru prasīt samaksu par to. Esmu notrulināts tik tālu ka nesaprotu, kas skaitās labi un kas slikti. Man pat bija kompleksi par savu ķermeni, jo kā gan tas var būt normāls, ja es pats tāds neesmu. Bija laiks kad jutos kroplīgi. vārda tiešā nozīmē. visur staigāju ar kapuci un nodurtu galvu. Tikai tagad es lēnām sāku atgūties.
Un vispār. es pat nezinu ko darīt. Pat ja zinātu, es to nespētu.
*kaut kur pa vidu vajadzēja iestarpināt to ka citiem bērniem deva kabatasnaudu. es protams sapratu, ka nabadzīgākās ģimenēs tā nenotika, tur viss skaidrs, bet manā? Galīgi neteiktu ka naudas trūktu, bet izaudzis es esmu drausmīgs. Varētu pat domāt ka esmu žīds, man vajag lētāk taupīgāk, ekonomiskāk, nekādus liekus tēriņus. Es nevaru aiziet uz bāru un iedzert kā normāls cilvēks. Pirmkārt, man nav ar ko, otrkārt es nespētu to izbaudīt jo man būtu pārmetumi sev. Mani ļoti bieži pārņem kauna izjūta, ja ar citiem cilvēkiem ir jārunā par naudu. Es izklausos pēc nabaga un "centu pisēja", vismaz es pats sevi tā saklausu.*
*grib paraudāt, bet nespēj. No plauktiņa izvelk litrīgo skotu līderi, (jo tam bija atlaide un tas bija visizdevīgākais), jādzer...

Citās frontēs neiet labāk. Viņa aizbrauca. Jau pirms vairākām dienām ,gandrīz nedēļas. Es vēl nespēju to aptvert. Tas ir kā noraut tikko pielīmētu plāksteri. Bet ir tik ļoti slow motion ka nervu impulss vēl nav sasniedzis smadzenes. Un dienas iet. Skatos biļetes. Uz vīkendu nebraukšu, braukšu uz nedēļu. Vai uz divām....
Varētu tur palikt. nebraukt atpakaļ. Ja godīgi, kur es vispār esmu gaidīts?

Rīt ir pirmais septembris. Bet man ir darbadiena. Tēvs apsolīja man palīdzēt nokārtot praksi. ar palīdzēšanu ir domāta paraksta un zīmoga uzlikšana. Un viss.

TV rāda Teksasas reindžeri,
rāda karu un jūru, un tantes
žēl, ka TV tēti nerāda,
un vēl to, kā salabot mantas,
salabot smaidu un salabot asaras,
salikt dzīvi un nāvi pa vietām,
piesargāt rokas, ja pieķeras asaris,
runāt kā vīram par sieviešu lietām.