kūciņas prototips

Un viss jau ir skaisti. Nobildēts pulkstenis ir skaists. Un tu pat nezini vai viņš strādā. Bet tas jau nevienam neinteresē. Šodien gandrīz nositos jo man bija taisnība. Jo pretējā virzienā braucošajam vajag skriet. Paspēt. Apdzīt. Bet es tikai gribu uz mājām. Bet viņam jāskrien. Ar savu joslu nepietiek, jāņem mana, ja būtu vēl, tad arī tās. Bet jāpaspēj. Metāla būris. Bet ne man. Pēc sadursmes es paceltos spārnos kā putns. Stūre pa labi. Bremzes, sirdspuksti. Pabrauca garām. Paspēja. Šoreiz. Un es nedrīkstēju mirt. Ne šodien. Pagaidi, man vēl ir dažas lietas padomā.
Vai kāds redz, cik salauzti mēs esam patiesībā? Neviens nedomā ka spagetti viņu šķīvjos tika salauzti un ielikti katlā. Nedomā, jo tas ir normāli, tik pierasti. Salauzti cilvēki ir pierasti.
Izmisums, es izkritīšu no universitātes, man nav laika parādiem, jo jāstrādā, man maksā maz, un jā, man ir kauns. Palīgs un vispār boss krastā. Esmu sūda bukletu dalītājs. Esmu nekas. Man šodien pateica ka sniegtais serviss ir slikts. Par to, ka es savu darbu daru slikti. Bet tas nebija manis dēļ. Bet es cietu. Mani zobrati. Bet man jāsmaida, viss ir labi. Un es pasmaidu. Nav slikti. Un protams ka nav slikti. Es varu paēst, man ir jums virs galvas, mana dzīvība nav apdraudēta...... Parasti. Neesmu kara zonā. Ir tik labi, vaine? Pasmaidīsim par to. Vienmēr var būt sliktāk. Un būs, es jums apsolu. Tas notiek kopš dzimšanas. Ar katru dienu, stundu un minūti.
Līst lietus. Es nevaru aizmigt. Dzīve ir nakts. Sākumā jautra, bet beigās mēs cenšamies izvilkt. Parasti virtuvē ar vienu vai diviem cilvēkiem. Jo dzīves beigās jau nekā vairs nav. Ir pāris cilvēki un virtuve.
Nāk rīts. Un ir miers. Ar sauli uznesīs tavu zārku debesīs.
Piedod ciba, man nenāk miegs. Bet rīts nāk. Rīts vienmēr nāk.