01:02 pm - Bonne soiree!Piektdien beidzot mainījāmies lomām: no rīta uz uni skrēja Žūlī un gulēt paliku es. Pēc tam, kad viņa bija aizgājusi, nesteidzoties (kas ir ļoti, ļoti būtisks un sen leksikā nesastapts īpašības vārds) piecēlos, pabrokastoju & beidzu dažādus ar savu darbu un mācībām saistītus uzdevumus. Līdz tuvosies nākamie, hehe.Tā nu ņēmu rokā karti, ko jaukie organizatori bija iedevuši, un devos ielās. Jāsaka, ka nav nekā lieliskāka par skatu uz kalniem no dažādām pilsētas malām, un pats pilsētiņas centrs ir diezgan mazs, lai gan iedzīvotāju, g.sk. studentu, tikpat, cik Rīgā. Un tā izstaigāju galvenās ielas & iezīmētos punktus pilsētā. Nesekmīgi mēģināju arī iepirkties, kas beidzās ar tādu kā pastaigu pa mazajiem veikaliņiem turp un šurp, jo, redz, vai nu ražots Ķīnā, vai vasaras modelis, vai izmēru nav (un kurš ir teicis, ka franči ir sīciņi?). Sabildēju visu ko smuki, atšuvu pārdevējus ar ļoti samulsinātu skatienu, tiesa, nesapratu, ko viņi saka ap 70% gadījumu, bet pie tiem 30% man jau šis skatiens bija gluži vai reflektōra reakcija. Tā nu, viegla izsalkuma pavadīta, devos atpakaļ uz Carrefour pārtikas veikalu; un ar bonne soiree un pilnu pārtikas somu jau biju pirmā atpakaļ, lai varētu Žūlī ielaist pa durvīm. Šobrīd esmu tiiiik labi & garšīgi paēdusi, ka, iespējams, zaudētais svars varētu atgriezties. :) Un tiešām: gribu arī Rīgā 4 jogurtus par 1 EUR - un bez želatīna! Vakaru kopā ar Žūlī pavadām patiesi interesantās un patīkami saturīgās sarunās par vēsturi un par pasaules politiku, un par valodām, un ēdienu. Beidzot parunājamies arī nedaudz franciski. Jā. Un ta' nu nav brīnums, ka no rīta izdodas pamosties plkst. 11.oo :) |
Mazās Mijas pasaules gaitas
November 19th, 2012
11:47 pm - In the unlikely case if the pressure in the cabin drops, put the oxygen mask over your mouseSvētdien Frankfurtē pieredzēju jaunāko modes kliedzienu - ņaudošu somu rudens/ziemas sezonai. Kā varēja spriest, jaunais, interaktīvais modes jaunievedums ļauj ar aksesuāru ik pa mirklim sazināties, tiesa gan, saziņas līmenis ļoti atkarīgs no īpašnieka radošā līmeņa - šajā gadījumā tas izpaudās vien ar skaudru un tiešu KUŠŠŠ!!!Pēc pamošanās plkst. 11.00 Alpu rajonā, saulainā dienā, ir skaidrs: jākāpj. Kur? Protams, kalnā, kur ir ala cietoksnis. Tā kā vecpilsēta lielākoties izstaigāta un tā vien šķiet, ka citur arī daudz nav, kur staigāt, tas ir mans dienas mērķis nr. 1 un nr.2. Izpētu kartē, kā nokļūt kalnup bez "burbuļiem" un dodos turp. Pa ceļam samanu restorānu ar greznu nosaukumu - Kapi. Kalnā ved vairāki mūra pakāpieni, kurus veido vēl vairāk sīku akmentiņu, un visu daudzviet klāj efejas un citi ložņājošie, vārdsakot, izskatās ļoti romantiski, tik romantiski, ka man visai ātri aizraujas elpa. Par laimi, kāpnes beidzas, un sākas drusciņ neromantiskāks mežs - ar līdzenāku, nedaudz akmeņainu taku (šeit es piebilstu, ka man nav nekādu haikingapavu līdzi, tikai pilsētas parastie), ar ko es esmu pavisam apmierināta, jo akmeņi nav "norvēģu taku" izpratnē - kā uzbērums. Kāpju zigzagā augšup, un, protams, sportisti skrien un minas garām. Ar to prieki nebeidzas. Augšā ir mūri, un tur ir mazāku balkoniņu, terašu un līdz ar to - šaurāku kāpnīšu labirinti, kurus var iziet, un tad gan tiek PAŠĀ, PAŠĀ augšā. Lūk. Un skats gan ir fantastisks. Lūdzu kādam pārim uzņemt manu attēlu, un viņi atbild ar no, thank you.. - kas izbrīna gan mani, gan kungu, bet tad meitene attopas, ko esmu domājusi ar savu jautājumu un kuram galu galā kurš būtu jāfotografē, un laipni tomēr to izdara. Otrs joks ar fotogrāfijām ir kāds tumšāks franču pārītis, kuriem ir beigusies foto-baterija, un viņi lūdz man ar manu ūberaparātu uzņemt pāris attēlus, atstādami savu epastu; jautā vai esmu amerikāniete? (nē) angliete? (nē) austrāliete? (nu, nē taču!); un visbeidzot nokomplimento mani par franču valodu. Vakarā ar Žūlī izstaigājam pilsētu, kas ir kļuvusi mīlīga, un satiekam vēl vienu CS biedru, alpīnistu, kurš arī strādā atbilstoši savam hobijam. Viņš ir gadu nodzīvojis Oz un stāsta savus piedzīvojumus, kamēr mēs abas ar mirdzošām actiņām klausāmies. Un, jā. Vakara beigās pilsētas laukumā atrodam vietu, kur palaist laternu. Abi mani draudziņi bļauj, ka neizdosies! Nē! Ielidos logā un mums būs policija! Un vispār šausmas, bet meitene, kas ir aizdevusi savas šķiltavas, toties ir sajūsmā par 5 tādiem, nedaudz iereibusi, toties sajūsmā, ko es saprotu pat bez vārdiem. Laimīgi aizdedzinam un palaižam - bez vēja laterna paceļas vertikāli augšā un aizlido pāri mājām. Ar priekšpēdējo tramvaju nokļūstam mājup. Tā arī neatrodu nevienu putnu, kam izbrarot savu bageti (un man joprojām tādējādi paliek "aukstais ierocis", par ko visu laiku smejamies). * Vedu mājup daudz siera, un Žūlī saka, ka noteikti savā iepriekšējā dzīvē biju francūzis, ja jau man tā garšo. |
Powered by Sviesta Ciba