Uuuun sākam- es gribu vēl vienu burku medus, gribu, lai mums izdodas tik ātri uztaisīt semināru, gribu, lai sīkais ir vesels, gribu, lai es varētu pāris gadus atpūsties no jebkādām ar fiziku saistītām lietām un darbībām, gribu riktīgi izmalties cauri second hand (ārprāts, kur tik šiki), nu humpaļiem :D, gribu beidzot sākt līst uz sporta zāli... Vai, es gan protu daudz gribēt..
Uuuun- gribu pavasari un tad vasaru, gribu beidzot darīt kaut ko sakarīgāku par sēdēšanu pie datora, gribu beidzot pārvarēt slinkumu un aizlīst līdz bankai, gribu kādas labas bildes, lai atceros šo laiku, gribu smaidīt, gribu daudz smieties, gribu būt ar savējiem, gribu mācēt mierīgi pārdzīvot to, ko nevajag gribēt.
Domāšana laikam sāk dzīvot pati savu dzīvi, it kā nebūtu pareizi, bet it kā ir vienalga- ko var zināt?

Rīt jāsadzejo nekam nevajadzīgi memuāri par atkritumu apsaimniekošanu, pats par sevi atkritums. Kaut kad sadarīšu, tagad... nezinu, ko tagad. Mēģināšu sadraudzēties ar pulsējošo galvu un padomāt. Nopietna apņemšanās.

Žurkas. Un kartupeļi. Keeps me smilin'.

Laiks vairāk dod vai atņem?
Nepaņēmu tad kad varēja. Tas pieder pie šodien-ir-neloģiskas-un-nepareizas-domāšanas-diena. Man reizēm bail no tā, cik dīvainas un savādas domas apciemo manu galvu.

Eju ēst pankūkas, man viss ir pie kājas!
Bildē nav īstais "peace", bet nu derēs.

atā, atā. Nē, tiešām, man likās, ka es šitā nemāku dzīvot. Neloģiskas domas.
Varbūt būtu interesanti atrast sevi. Beidzot.

Tas viss dēļ šņabīša. Vai vīna. Vai ruma. Kāda starpība, tas viss saucas vienā vārdā un rada problēmas, ne tik ļoti man, bet tomēr. Vismaz mans zoodārzs ir sen garām un lopi & zvēr(ēn)i arī.

Es izkausēšu visu sniegu un no tā uztaisīšu tēju. Man nepatīk tēja. No sniega. Abi.

Uuuhh, es esmu tik augstu, ka varu pat atļauju neprasīt, bet projektoties, kur vēlos, cik vareni. Tikai citur es esmu maza, maziņa, bet tas ir labi. Laikam jau tiešām ir traki, ja vienīgā iespēja.. never mind, tā jau ir cita tēma.

Jābrauc ar Signi uz štatiem, Tx ir pietiekami labi. Ja es zinātu, kas notiks vismaz pēc gada, tad man varētu arī ticēt, bet ko nu. Ceļa putekļi. Man tikai mazliet ir žēl. Nekā nav, bet kādreiz būs.

Tādi zemteksti, ka īsto jēgu var rakt laukā ar lāpstu.
Nē, BULDOZERU.

Eu, pārāk dīvaini.
Tāda sajūta, ka manis nav. Te nav, uz vietas nav- nekur nav. Kaut kā peldu cauri dienai, vakaram, aizveru acis naktī un tāpat plūstu tālāk.
Au, traki dauzās sirds. Parādījos.
Au, redzēju to, kas duras sirdī. Esmu te.. un vairs neesmu.
Redzu balto sniegu zem kājām tikai tik daudz, lai nenokristu, lai neieskrietu pārāk dziļi kupenā. Un viss. Monotonas un automātiskas darbības. Apsēžos, mehāniski kustas pulksteņa rādītāji, tāpat arī es, paiet stundas un ir laiks doties. Atkal sniegs, kājas mani kaut kur aiznes. Ielas, laternas. Un es sēžu mašīnā, fonā kaut kas skan. Kad mašīna gandrīz noskrien no ceļa, vienīgā doma, kas paspēj atnākt līdz manai apziņai ir- jā, labi, ka šodien nav līdzi ģitāras. Sadauzītos.
Tad manis nav visvairāk. Kā caur vati, kā zem ūdens. Zem manis kustas trepju pakāpieni, lampas sīc kā no ziemas miega pāragri pamodušās mušas, bet es uz sevi skatos no malas. Tā neesmu es, kas tur iet, kāds mani aiznes un es pazūdu.
Pat nezinu, kad gaidīt atpakaļ.

Man laikam viss notiek otrādi. Es vispirms ilgu laiku biju pieaugusi, bet tagad drīkstu būt nenopietns bērns. Smieklīgi. Bet lai jau...
Izlauzties. Ārā, ārā, ārā no visiem rāmjiem. Izvelc no ikdienas.
Radošais pagrimums drūp kopā, cerams, ka tāds pats liktenis nepiemeklēs manus nervus.

Jā, rītdien atpakaļ darbībā! Priecājos, ka vismaz vēl šodien tas man rada sajūsmu, rīt tā ātri vien noplaks.
Hiperhiperhiperhiper... vajag.

Man uz kādu brīdi vajag prom no Latvijas. Vai arī vairākas dienas kaut kur tā patālāk. Atkal smieklīgi.
Saraustīti un nejēdzīgi, bet tomēr.

Notiek mazas dīvainas lietiņas, tā laikam gada iesākumam piederas.
Es, kura necieš krievu valodu un patiesībā arī diži daudz no tās nejēdz, savam ciemiņam reizēm atbildēju krieviski. Nabaga cilvēks, četrus mēnešus klausījies somu & angļu valodas maisījumu, bet atbraucot mājās viņu sagaida pusjukuši vietējie. Cik mīlīgi. Bet man atveda šokolādi un tas vien jau ir labi.
Es pāreju uz mazāk-nelegālas-mūzikas posmu. Jau ilgi neko nevelku no interneta, ne mūziku, ne filmas, tas arī ir iemesls, kāpēc joprojām neesmu redzējusi Avataru.
Nākamais- man taču nepatīk darboties pa virtuvi, tad KĀPĒC man pilnīgi velk uz turieni? Ir daži iespējamie iemesli- jūku prātā no garlaicības, saldumu trūkums organismā vai vēl kaut kas tikpat bezsakarīgs.
Vēl, par spīti visam, ir brīnišķīgs miers. Es mācos negrauzt sevi par lietām, kuras nav manā pārziņā, par lietām, kuras nevaru ietekmēt. Sanāk arvien labāk. Tā vietā, lai lēnām plosītu sevi par visu to, kā nav- mācos dzīvot pēc iespējas labāk ar to, kas ir, jo patiesībā ir daudz. Ja tā pakatās. Šeit gan vēl ir, kur augt, bet.. jā, pamazām.
Ārā snieg. Un man patīk. Lūk, tas ir dīvaini.
Un man ir silti. Sava daļa tam, ka jaukā apkure ir atpakaļ, bet ne tā. Ir silti, tā citādāk.

"Ārsts teica, ka man ir personības dalīšanās. MĒS tā nedomājam."

Ja pirms pavisam neilga laika kāds man būtu teicis, ka Jauno gadu sagaidīšu tā kā tagad- slima un vēl pie tam sēžot mājās, es teiktu, ka tas ir stulbākais, kas vien var būt. tomēr lai arī scenārijs šobrīd ir tieši tāds, ir labi.
"Būs jau labi, būs jau silti..." Ir silti, es dzīvojos- brīžiem realitātē, brīžiem pa sapņiem.
"Daudzi tik ļoti grib būt laimīgi.. Man šobrīd pietiek ar to, ka neesmu nelaimīgs." Dabūju savu uzmanības devu, pietiekami, lai dzīvotu vēl mazliet.

Man nebūs nekādu Jaunā gada apņemšanos vai solījumu, kuri vienalga netiek izpildīti. Es neko neapņemšos un sev nesolīšu, ne jau tāpēc, ka tā būtu jādara. Kāpēc gan "aplauzties"? Dzīvot paliek aizvien interesantāk, bet dzīves režisors ir vai nu ģēnijs vai trakais.

Es vēl brīdi palieku sapnī.

Jā, šodiena ir jautrā diena. Sēžu mājās iesnaina, klepojoša, ik pēc laiciņa privatizēju vienīgo sildītāju, jo ir milzīgi joki ar apkuri. Parīt koncerts un būtu vēlams tikt veselai. Tomēr jautri. Zini, kā skaidrojams vārds BIPEDĀLS? Tāds, kurš pārvietojas uz 2 kājām. :D Šķiet, ka tagad varētu smieties par visu ko.
Var jau būt, ka kādā brīdī vienkārši vairs "nav iekšā" lielai skumšanai un žēlošanai. Citus jā, bet ne sevi. Ne tagad.
Tagad domāju, vai ir vērts iztērēt 10nieku, lai kratītos autobusā, pastaigātu pa pilsētu, aizietu uz kino un mēģinātu saprast, kāpēc tā vajag tieši tagad. Kuram vajag, un ko.
Eju pēc kakao, jābūt siltāk.

P.S. Ģībstu no visādām japāniskām lietām. Un vēl- gribu tādu a la "Minka nāk" cepuri.
http://ny-image0.etsy.com//il_430xN.99595288.jpg

Mazliet kā no laivas izmesta, bet tā jau notiek, tā jau gadās, vai ne? :)
Gribu būt tajā vietā... Ahh, gribu.
Šogad Ziemassvētki ir vismazāk līdzīgi Ziemasvētkiem kā jebkurā citā gadā, bet vismaz šis laiks man neriebjas. Tas ir jauki.
Ē, brauc šurp. Vajag.

Iestājies tāds kā radošais "pagrimums", ilgi nav nekas ne uzveidots, ne uzbakstīts, ne kādā citā veidā tapis. Vajadzētu saēsties idejas. Iespējams, arī nāktu par labu mest pie malas visus esnevarumannavlaikaesjaunemaznemākuuntūlītatradīšuvēlkāduattaisnojumu. Nu, aptuveni.

"It's not me, it's you"

So here we go again
The same fight we’re always in
I don’t care so why pretend
Wake me when your lecture ends

You tried to make me small
Make me fall and it’s all your fault
With the pain you put me through
And now I know that it’s not me it’s you

Skan, skan, skan. Par krišanu, traki labi. Es turos, es eju kā tanks. :)
Nav man tādas Ziemīšu sajūtas, vairs jau nezinu, kādai tai īsti būtu jābūt. "I don’t care so why pretend." Ir viegli neņemt pierē visu. Savu dzimšanas dienu var nesvinēt, bet tomēr ir kāda svarīgāka. Ejam piparkūkoties!

Un tā mazliet dīvaina sajūta, kad sāp par to, ka sāp citiem. Tomēr tā pat ir labāk nekā nejust vispār- varbūt es lēnām atgriežos, varbūt tomēr nepalikšu par bezjūtīgu maitu. Mjā, tik ļoti gribētos teikt, ka tā jau nav mana vaina, bet... tā nav neviena vaina. Tā tam vienkārši jābūt.
Zināji, ka visam, kas ar Tevi notiek, ir iemesls? Visam- gan labajam, gan sliktajam.
Tik savādi, savādi.

Skillet, mmm. "Hero saved me just in time." (rock)

Visstulbākais būtu vientuļi Ziemasvētki. Vienatne ir paciešama, bet mērenās devās.
Un es nezinu.

Šodiena ir raiba diena.
Beidzot izvilku savu jauko Les Paulu paskanēt ārpus savas istabas, uhh. Gaidīju gan arī tās balto pārinieci, bet ticu, ka citreiz sanāks. (; Ņarr, gičas ir super.
Ir cilvēki, kuriem vajag ļoti maz īstam priekam- kaut vai to, ka pie viņiem atbrauc, ka parunā. Arī to šodien sapratu. Bet tā jauki, jā.

You'll never know the way I think of you.

Zeme ar debesīm jaucas kopā, ceļi ir katastrofa un man rīt ir piespiedu brīvdiena. Atā, mēģinājum, atā ģitāristi.
Bet nekas, ko padarīsi. Izrādās mums vēl ir arī tāds gadalaiks, ko sauc par ziemu. Gar mājas sienu ir tādas sniega kāpas, ka knapi pāri var redzēt, vietējie puikas skraida apkārt un stumj ārā iestigušās mašīnas. Ziemīgi, vai ne?

Cilvēki ir mana mīlestība un aizraušanās.

Mēģināšu būt laba. Redzēs, kā man sanāks.
Saudzēsim apkārtējos.

Gribas kaut ko izšķaidīt. Šodiena ir gatavais nelaimju kokteilis, nesaprotu, kur to visu izrauju.
Tad kad ir pakaļā, tad ir tā kārtīgi. Tad neiet nekur, visi krīt uz nerviem sev un pats krīti uz nerviem pārējiem.
Stulbi, bet fakts.

Plēš uz pusēm, plēš uz pusēm...

Es šodien vāros. Droši vien pēc brīža būs manāms vēl kāds labojums.

mēs esam vientuļi kaķi
ņaudam pēc glāstiem
un silta piena

EDIT. Es jau teicu. Pāris sekundes un neizskaidrojamā veidā divi gadi pārgāzās man pāri kā lavīna. Vairāk man vienkārši nav, ko teikt.
Bet man vajag parunāt.

http://www.youtube.com/watch?v=OItnxahdpEo

Šito es spēlēšu uz ģitāras un sirsnīgi dziedāšu līdzi.

Un vispār, ja Tev nav slinkums- iemet komentāros kādu dziesmu, kas forši spēlējas un skan.
Vai arī vienkārši kādu, kas norauj jumtu un ir klausīšanās vērta. :)

Jauku dienu, cilvēki!

Patiesībā man reizēm tik šausmīgi gribas mīlestību, ka nezinu, kur likties.
Patiesībā man ir sajūta, ka šeit nevaru līdz galam izplest spārnus. Un piparkūkas gribas, ļoti. Patiesībā es svarīgāko uzrakstīt nevaru, tas tiek atvēlēts baltam papīram un piķa melnai pildspalvai. Varbūt tāpēc, ka tā ir vieglāk, varbūt tāpēc, ka negribu, lai kāds to zina, varbūt negribu, lai te iemaldās neīstie cilvēki.
Vispār jau es gribu tagad visu sākt no jauna. Gribu mainīt visu, nevis mazlietiņ, rutīna nav man sabiedrotais. Gribu krāsas un sajūtas.
Zvērēns visu ir piedevis, ja vien ir kaut kas, kas bija jāpiedod. Man patīk mana dzīve, jo gluži nav par ko žēloties, vienmēr taču gribas, lai būtu labāk. Redzi- mēneši vai gadi, bet ar laiku dzīve izmainās.
Man bail domāt, kas būtu bijis, ja tajā aprīlī es būtu pagājusi kādu metru tālāk. Tici- dzīvē nekas nenotiek tikai sakritības dēļ.

Ziemasvētkos es gribu brīnumu. Lūdzu, lūdzu.

Bet tagad iešu draudzēties ar augiem, dzimtām un pārējām bezgala aizraujošajām lietām. Nevaru vien sagaidīt.
Brauc pie manis cept piparkūkas. un es gribu vai nu sniegu līdz ausīm vai arī vasaru, kur es varētu braukt prom. Svešas vietas mani valdzina, es nevaru te nosēdēt. Tās nav mājas. Varbūt kādreiz tādas ir bijušas, bet tagad tā ir tikai pietura, no kuras ātrāk gribas tikt prom.
Augšup!

Pārdomā vai ir vērts lasīt. Gribu saēsties piparkūkas. gribu, lai rīt būtu lieliska diena. gribu, lai visjaukākajam cilvēkam nesāp tik ļoti. gribu satikt Stefano un no sirds izdejoties salsu. gribu, lai mani biežāk apskauj un samīļo, kaut vai bez iemesla. gribu smaidu no svešinieka. gribu vēl vienu maratonu Lietuvā. nē, nezinu vai gribu. gribu izdarīt citiem ko labu. gribu sēdēt pie ugunskura un klausīties ģitāru un dziedāt, un klausīties, un dziedāt... gribu pateikt paldies cilvēkiem, kas ir man blakus. gribu sajust, ka mani mīl. gribu skaidras, zvaigžņotas debesis, no kurām krīt sniegs. gribu sagaidīt brīnumu. gribu nostāties starp pārcilvēcisku skriešanu un bezjēdzīgu, bezcerīgu apātiju. gribu samīļot savu mazo, izlutināto princesīti. gribu vienmēr atcerēties to, kas par mums ir dots. gribu, lai mani kāds izrauj no ikdienas. gribu redzēt N. piemīlīgo smaidu. gribu palīdzēt kādam atgriezties. gribu, lai mani saraudina.. aiz laimes un prieka. gribu tikko ceptas maizes smaržu, svaigu gaisu, zilas debesis virs galvas un ceļu zem kājām. gribu dzirdēt kā E. runā tā, ka man gribas smaidīt un smaidīt. gribu, lai L. iet prom no visām auzām. gribu zināt, ko darīt tālāk. gribu... Un ko gribi Tu?