Gribas gabaliņu ne-ikdienas, gribas novilkt no sevis visu muļķīgo prātošanu, veltīgu ilgošanos un notīrīt vilšanos no visiem nepabeigtajiem sapņiem. Vai tad var, un vai maz drīkst tik ilgi nest visu to, ko reizēm pat grūti pacelt?
Man gribas sagaidīt savu brīnumu. Un nevis meklēt ikkatru minūti, katru sekundi, bet aizvērt acis un gaidīt. Sajust, ka domas un sajūtas nevis smagi velk pie zemes, bet dod vieglumu.

Un vispār- šodiena sākās labi. Es taču pamodos.

http://www.youtube.com/watch?v=QbN0g8-zbdY
Andrea Bocelli & Sarah Brightman- Time to say goodbye (Con te partiro)
P.S. http://www.youtube.com/watch?v=LGZ--YFzqXg
Skaisti vispār.

Cik abstrakta ir mīlestība?

Un mani padara traku tas, ka tieši šoreiz nevaru dabūt to, ko gribu.
Vienkārši padara traku...

Ir cilvēki, kurus var baudīt tikai mazās devās. Un ir tādi, kuru, šķiet, nekad nepietiks.
"Kā man tevis šodien nepietiek"

ak jā, un man pietrūka brāļa šodien. Pat kopā ar kodolreakcijām jutos viena. :D

Cūku gripa ir tad, kad guli mājās pusdzīvs, bet draugi, sivēni tādi, pat nepainteresējas, kā tev iet.

Laikam man rukšķu gripas nav. :D

Kas es esmu un kur man ir vieta?

"you are not to shut love out of your life by saying it is impossible to find and keep. The quickest way to find love is to give love. If you want it too badly, you will not find it. The most secure way to keep love is to give it space and care to grow. If you hold it too tightly, you will lose it."

If you want it too badly, you will not find it. Kā sniegs uz galvas.

Jā, esmu pavisam galvu pazaudējusi.
Baudīšu ārprātu, kamēr vēl var.

Un es jūtu tādu milzīgu mīlestību, kuras man tik ļoti pietrūkst, es elpoju, izdzīvoju un izbaudu līdz pēdējam mirklītim, lai gan tā nenāk no neviena cilvēka konkrēti, tepat vien apkārt ir.
Kaut kad jāuzraksta te tās 20 lietas, kas mani iepriecina. Tagad jau sāk palikt vairāk, bet lai pagaidām pasēž uz rūtiņu lapām.
Mājās svētdien. Prieks, kur tu rodies?
Es zinu. :)

Un šovakar es sev zem kājām zemi nejūtu.

"Šodien pamostoties mana vienīgā doma bija- es gribu gulēt." Ā, zelta vārdi.
Man iepatikās šī spēle, kurā nav ne zaudētāju, ne uzvarētāju. Tikai tā.
Gaidu sestdienu, gaidu piektdienu, tad atkal sestdienu... Ja neatšūs manu tēmu, tad būs spīdoši arī ar lielo darbu.

Labrīt, diena! Es piederu pasaulei, es piederu sirdij.

Ne pārāk patiess virsraksts, bet... tas, ka nevaru dabūt to, ko gribu- tas tikai liek sagribēt vēl vairāk. Dullais skuķis, ko vēl sadomāsi?
Visnotaļ interesanti būs.

Paņēmu brīvu. Diezgan riebīga sajūta. Ja kaķis nebeigs dziedāt operu ārijas, apsvēršu domu ievērtēt minkas spēju lidojumā nokrist uz četrām kājām. Tagad pauze.
Raksts gatavs, urrā. Jūtos daudz labāk, rakstīšanas prasmes arī nedaudz izkustinātas.

Cilvēki, kas tavā dzīvē uzrodas uz stundu vai varbūt pat dažām minūtēm, reizēm sirdi un ikdienu aizskar vairāk nekā tie, kas ir blakus katru dienu. Interesanti.
Man šausmīgi sagribējās, lai kāds atbrauc ciemos uz manu nostūri.
Ķer mākoni!

Gribu uzspridzināt pasauli, vismaz to daļu, kur esmu. Te tev nu bija harmonija... Šis ieraksts būs tikai atkritumu grozs sliktajam, dusmīgajam un skumjajam. Ja šo nedēļu varētu salīdzināt ar miniatūru zebriņu, tad tajā būtu bijušas gan tīri jaukas baltās strīpas, gan arī darvas melnas līnijas. Tātad šobrīd ir pienācis simpātiskais nobeigums- pakaļa. Turklāt vakars ir īpašs arī ar to, ka pati jūtos kā tāds zebrulops, kuru plēš uz pusēm pēc jaunākajiem kautuvju likumiem. Traki sāp, bet par laimi, ik pa brīdim pāriet.
Es zinu, ka ir stulbi dzīvot ilūzijās. STULBI. Bet es, protams, nemāku citādi, pie kaut kā ir jāpieķeras. Ja rīt mani nesavāks, es par sevi negalvoju. Cik gan ilgi turpināsies sevis mocīšana, ja man nebūs spēka? Vismaz ironiski ir tas, ka neviens to tāpat neievēros. Aktrise, sasodīts.
Šodienas moments mani ieintriģēja un pārsteidza, kā var tā apžilbināt cilvēku? Bet tas bija pie labās daļas. Viss, kas ir tagad- pie sliktās. Pesimistiski, bet ko gan padarīsi?
Nožēlojami. (no)žēlojami. Man ir slikti. Man tiešām ir pretīgi slikti, bet tam nav nozīmes, jo rīt atkal jābūt uz skatuves un jājūtas priecīgai, laimīgai... fufelis. Šovakar ir izbojāta un sačakarēta rītdiena, kuru gaidīju jau ilgu laiku. Dienas vietā stunda, diez kurš gan mani glābs un man vairs nav spēka gāzt tos sasodītos kalnus.
Ja visu, kas notiek, jau varēs saredzēt pārāk spilgti- saki, es uzlikšu vēl biezāku masku, ja rīt nesalūzīšu. Porcelāns. Man kādreiz vajag, lai kāds atnāk un izglābj.

Jā, es gribētu izšķaidīt un izspārdīt katru nostūri, bet pēc tam- sajusties maza un sargājama...

Šodien man ir harmoniska diena. Mazliet iesnaina, lietaina.. bet harmoniska un mierīga.
Un arī pārdomu diena. Izdomāju, ka viss taču būs tā, kā tam jānotiek, tāpēc nav ko cepties pirms kaut kas vispār ir paspējis uzgāzties uz galvas. Tomēr vēlos, un kā vēl.
Un par slavu un atpazīstamību. Diezgan skumji, kad cilvēkiem sakāpj galvā. "Gribu sajukt prātā no slavas un neprātīgi šķiesties ar naudu," tā Kaupers dzied. Reizēm tiešām šķiet, ka uzmanība citiem ir iesēdusies galvā un ārā atsakās līst, izmainot to nabaga radību. No otras puses- arī apkārtējo attieksmi tas izmaina, tas arī ir gan smieklīgi, gan skumji. Tu biežāk parādies TV ekrānā, varbūt pat atpazīst uz ielas- un tas tevi padara par labāku vai mīlamāku cilvēku? Pēkšņi visiem vajag, visi atceras. Uzjautrinoši. Kad ņem no citiem, atceries atstāt vietu arī sev pašam. Tāda pārdomas šodien, nekā personīga.
Vēl man gribas kaut ko jaunu iemācīties. Kaut ko taustāmu, lai redzu rezultātu, bet pagaidām procesu bremzē atrašanās vieta un finanses. Gan. Ja tikšu tajā darbā, tad mūzām būs bariņiem vien jānāk ciemos un jāsūknē manī idejas. Tomēr tā ir tikai vasara.
Jau kuro reizi atkal skatos. Tiešām interesanti, kā dzīvot?

Te nu bija- nekur neaizbraukšu, palikšu mājās un atpūtīšos. Trīs stundas vairāk miega neatsver šādu garlaikošanos. Neciešu palikt viena pati, neciešu sajūtu, ka neko jēdzīgu nevar iesākt. Man vajag DARBĪBU, vajag KUSTĪBU. Šī nav tā reize, kad gribu palikt vienatnē ar sevi.
Būs labi.

Nāc ar mani paklusēt.

Jūtos kā mīkstā, zīdainā un siltā segā ietīta un ar siltu kakao sadzirdīta. Es gaidu sprādzienu,, gaidu, kad mūri ies pa gaisu. Un tā visu šo nedēļu.
Es ticu.

Man ir vēlēšanās aprunāties ar svešu cilvēku. Un re- tikko atraksta kāds, kurš pavisam noteikti ietilpst šajā kategorijā. Interesanti- ne čau, ne sveiki, bet saruna par mūziku. Tomēr tas nenozīmē, ka vēlēšanās pārgāja.
Es turpinu lidināties, tāda ģībiena sajūta un sirds brīžam mazliet iziet no ierindas. Tomēr man nāk smiekli. Ārā nav krāsu, tikai aukstums, slapjums un pelēkums, bet es smejos. Es nojaušu, kā šo sajūtu varētu nosaukt, bet klusēšu. Un turpināšu tvert pēc elpas.

Man ļoti, ļoti patīk šodienas dziesma. Tā, kas skan.

Tas brīdis, kad vēl dziedi, spēlē un viss vēl skan, un kad tu redzi- publika ir asarās.. tur kaut kas ir. Īpaša sajūta. Šodiena bija laba, man ir vajadzīgas sajūtas.
Es atkal rakstīju dzeju, pēc ilga laika. Atkal sajūta, ka jāraksta un citādi nevar. Tas ir labi, tas par kaut ko liecina- vai nu lidojums vai sagrāve.

Sestdien, kad brauksim mājās, pajautā- kā man ir. Iespējams, ka es pati netikšu galā.

Es nevaru un nevaru nomierināties. Es taču te sēžu, turklāt pavisam mierīgi... Bet iekšā man viss lēkā un gavilē, jūtos kā apreibis pavasara taurenis, kas redz tikai sauli un jūt tikai siltumu, lai gan tie abi parādās tikai uz mirkli.
Kamēr vien varu šo sajūtu savert. Kaut vai uz mirkli. Pat, ja rītdiena atkal būs īstākā mākoņu karaļvalsts.

Kaut kas jādara. Laika nav, bet tik un tā ir sajūta, ka varu vairāk, tikai jāsaņemas. Ārprāts, es tik ļoti gribu dzīvot savā pilsētā.
Pāris pasūtījumi, ar kuriem beidzot jātiek galā, varbūt dabūšu mazliet naudiņas. Mūzikas lietas. Un viss pārējais- nenozīmīgais. Ir interesanti, es tikai nesaprotu, kur tas viss mani ved, bet labi vien ir.

Nē, nē, nē. Es elpoju.
Varbūt vajadzētu saņemties un turēt pašai sevi kopā, bet katru dienu es mazliet izkūstu, pa lāsei vien. Un ir cilvēki, kas iekūst manī. Tā mēs arī paliekam, cits citā iekausēti.