Gribu uzspridzināt pasauli, vismaz to daļu, kur esmu. Te tev nu bija harmonija... Šis ieraksts būs tikai atkritumu grozs sliktajam, dusmīgajam un skumjajam. Ja šo nedēļu varētu salīdzināt ar miniatūru zebriņu, tad tajā būtu bijušas gan tīri jaukas baltās strīpas, gan arī darvas melnas līnijas. Tātad šobrīd ir pienācis simpātiskais nobeigums- pakaļa. Turklāt vakars ir īpašs arī ar to, ka pati jūtos kā tāds zebrulops, kuru plēš uz pusēm pēc jaunākajiem kautuvju likumiem. Traki sāp, bet par laimi, ik pa brīdim pāriet.
Es zinu, ka ir stulbi dzīvot ilūzijās. STULBI. Bet es, protams, nemāku citādi, pie kaut kā ir jāpieķeras. Ja rīt mani nesavāks, es par sevi negalvoju. Cik gan ilgi turpināsies sevis mocīšana, ja man nebūs spēka? Vismaz ironiski ir tas, ka neviens to tāpat neievēros. Aktrise, sasodīts.
Šodienas moments mani ieintriģēja un pārsteidza, kā var tā apžilbināt cilvēku? Bet tas bija pie labās daļas. Viss, kas ir tagad- pie sliktās. Pesimistiski, bet ko gan padarīsi?
Nožēlojami. (no)žēlojami. Man ir slikti. Man tiešām ir pretīgi slikti, bet tam nav nozīmes, jo rīt atkal jābūt uz skatuves un jājūtas priecīgai, laimīgai... fufelis. Šovakar ir izbojāta un sačakarēta rītdiena, kuru gaidīju jau ilgu laiku. Dienas vietā stunda, diez kurš gan mani glābs un man vairs nav spēka gāzt tos sasodītos kalnus.
Ja visu, kas notiek, jau varēs saredzēt pārāk spilgti- saki, es uzlikšu vēl biezāku masku, ja rīt nesalūzīšu. Porcelāns. Man kādreiz vajag, lai kāds atnāk un izglābj.

Jā, es gribētu izšķaidīt un izspārdīt katru nostūri, bet pēc tam- sajusties maza un sargājama...