Ja pirms pavisam neilga laika kāds man būtu teicis, ka Jauno gadu sagaidīšu tā kā tagad- slima un vēl pie tam sēžot mājās, es teiktu, ka tas ir stulbākais, kas vien var būt. tomēr lai arī scenārijs šobrīd ir tieši tāds, ir labi.
"Būs jau labi, būs jau silti..." Ir silti, es dzīvojos- brīžiem realitātē, brīžiem pa sapņiem.
"Daudzi tik ļoti grib būt laimīgi.. Man šobrīd pietiek ar to, ka neesmu nelaimīgs." Dabūju savu uzmanības devu, pietiekami, lai dzīvotu vēl mazliet.

Man nebūs nekādu Jaunā gada apņemšanos vai solījumu, kuri vienalga netiek izpildīti. Es neko neapņemšos un sev nesolīšu, ne jau tāpēc, ka tā būtu jādara. Kāpēc gan "aplauzties"? Dzīvot paliek aizvien interesantāk, bet dzīves režisors ir vai nu ģēnijs vai trakais.

Es vēl brīdi palieku sapnī.