Patiesībā man reizēm tik šausmīgi gribas mīlestību, ka nezinu, kur likties.
Patiesībā man ir sajūta, ka šeit nevaru līdz galam izplest spārnus. Un piparkūkas gribas, ļoti. Patiesībā es svarīgāko uzrakstīt nevaru, tas tiek atvēlēts baltam papīram un piķa melnai pildspalvai. Varbūt tāpēc, ka tā ir vieglāk, varbūt tāpēc, ka negribu, lai kāds to zina, varbūt negribu, lai te iemaldās neīstie cilvēki.
Vispār jau es gribu tagad visu sākt no jauna. Gribu mainīt visu, nevis mazlietiņ, rutīna nav man sabiedrotais. Gribu krāsas un sajūtas.
Zvērēns visu ir piedevis, ja vien ir kaut kas, kas bija jāpiedod. Man patīk mana dzīve, jo gluži nav par ko žēloties, vienmēr taču gribas, lai būtu labāk. Redzi- mēneši vai gadi, bet ar laiku dzīve izmainās.
Man bail domāt, kas būtu bijis, ja tajā aprīlī es būtu pagājusi kādu metru tālāk. Tici- dzīvē nekas nenotiek tikai sakritības dēļ.

Ziemasvētkos es gribu brīnumu. Lūdzu, lūdzu.

Bet tagad iešu draudzēties ar augiem, dzimtām un pārējām bezgala aizraujošajām lietām. Nevaru vien sagaidīt.
Brauc pie manis cept piparkūkas. un es gribu vai nu sniegu līdz ausīm vai arī vasaru, kur es varētu braukt prom. Svešas vietas mani valdzina, es nevaru te nosēdēt. Tās nav mājas. Varbūt kādreiz tādas ir bijušas, bet tagad tā ir tikai pietura, no kuras ātrāk gribas tikt prom.
Augšup!