Man patīk brīži, kad ir pilnīga brīvības sajūta un šķiet, ka var neko nedarīt, jo viss ir tā pavisam lidojoši. Būs gan jādara, būs. Jāpiekārto šis gads, lai vismaz viss pārējais tiek sagaidīts pienācīgi.
"Es mīlu, es mīlu.." nu jā, dejot lietū arī. Un visu pārējo.

Vasarai kaut kas briest. Ja es neizdarīšu kaut ko nepieredzētu un/vai neparedzētu, šaujiet mani uz Mēness.
Manam brālim ir mīlīgi vasarraibumi.

Īsais šodienas kopsavilkums- es redzēju alni un tiku pie galvassāpēm. Tikai alnis tur nebija vainīgs. Uzreiz prātā ienāca tā Gobziņa dziesma par aļņiem, puisēniem un sviestmaizēm. Dulli, nu.

Varbūt ir vieglāk uzrakstīt, bet ne pateikt? Bet vai labāk...
Maija vidū nav jāsalst, atdod sauli.
Strīpaini man iet, strīpaini.

Kas meklē, tas atrod. Citādi var pazaudēt(ies)..

Es nekļūstu par patriotu arī tad, kad sākas hokejs. (Ne pavisam ne)skumji, vai ne?
Un man kaut kā nepatīk tas mūsdienu klintī ieskrāpētais režīms- piedzimsti, mācies, mācies vēl, jo dabūt papīru ir labi, strādā, jo visi cilvēki strādā, nomirsti, jo visi nomirst. Un neatšķiries, jo ar tādiem cilvēkiem ir grūtāk manipulēt. Laikam jau kuro reizi atkārtojos, bet tas tikai nozīmē... kaut ko. Es varētu tāda zaļa un dumja aizbraukt uz Āfriku. Nav pārliecības, ka izdomāšu, kur stiept savu miesu, lai ietilptu kategorijā "kārtīgs cilvēks, kas studē vai strādā". Nav jau slikti un citiem neko nepārmetu, bet mani īpaši nekur nerauj un tas nav slinkuma dēļ. Ja zinātu, ka, piemēram, vieta XYZ ir mans sapņu piepildījums, mēģinātu arī Everestu apēst un izstudēt skudras psiholoģiju. Pagaidām gan esmu pārāk bohēmisks un sapņains cilvēks, tāpēc ar galvu pa priekšu metos iekšā tikai mūzikā un šādos tādos projektos.
Es negribu, lai mana dzīve ir perfekta, labāk lai tā ir interesanta un aizraujoša.
Es arī nesaprotu cilvēkus, kuriem ir patīkami ieriebt citiem, pat tad, ja šis cilvēks neko nav noziedzies ne pret tevi, ne tuviem cilvēkiem. Ne dažreiz, kad gadās netīšam, bet regulāri. Man būtu grūti būt maitai pašai sava prieka pēc. Par laimi vai diemžēl?

Kāpēc es saku, ka nevaru, ja varu? Pelēkums ir briesmīgs sindroms un šausmīga sērga.
No kartes izgriežot dažus centimetrus, īstais attālums nepaliek īsāks. Dumi.
Īsā laika sprīdī saplīst un pazūd viss, kas var saplīst vai nozust. Čau, māksliniek!

Bija šausmīgi skaisti, bet es laikam nekad nesaņemšos pati piedalīties, tikai organziēt. Oh well. Mūzika ir brīnišķīga.
Sīkais, tās 3,27 minūtes, ko šodien saspēlējam, es labprāt gribētu pavilkt vairāku stundu garumā. :D

Es varētu aizbraukt uz savu pilsētu un vispār vairs nebraukt atpakaļ, jo tur man ir viss.
---------------------------------
Aizdomājos, kā tas ir cilvēkam- nomainīt vārdu. Ne visas papīru lietas, bet sajūta, ka pēkšņi esi cits cilvēks. Ja nu vecāki gluži par Vaskakāju nav nosaukuši, tam vajadzētu būt dīvaini.

Man patīk tēju lasīšanas process. Žēl, ka gadiem jau nekas tāds nav darīts un es tēju dzeru reti. Bet tomēr.
Draudzējos ar medu un sevis pārliecināšanu, ka slimošana ātri paiet.

Es tikšu no šejienes prom. Turklāt varbūt jau redzu.

Visi manējie kā dzirdēja šo dzejoli, tā tas visiem ielipa galvās. Iesēdās, ieritinājās un tur palika. Rozīnes ēst, vai kas nu kuram labāk garšo.
"cieši iedzīts šaurā stūrī
triecos es ar pauri mūrī
pauris mūrī
mūris paurī
kamēr abi divi cauri
ķieģeļi un paura kauli
sveicinās ar rīta sauli"
(Knuts Skujenieks)

Man pielipa vecās, labās dziesmas, lauciņā tur, apakšā, pārāk maz var sarakstīt, jāsadrukā te. Visāda mūzika. Laikam man patīk ar sevi parunāties.
Led Zeppelin- Immigrant Song
Led Zeppelin- Stairway to heaven
Metallica- Fade to black
Metallica- One
The Cranberries- Zombie
Gorky park- Moscow calling
Deep purple - Smoke on the water
Sandra- jhonny wanna live (Un šī man kā mūzikas viegli "sakustināmam" cilvēkam, īpaši patīk)
AC/DC - Back In Black
Eurythmics- Sweet Dreams (Mensonam ir kaverversija, bet klausīties arī var, ģitāras skaņas ir piemīlīgas)
Bon Jovi- Livin' on a prayer
Survivor - Eye Of The Tiger
Europe- The final countdown
Toto- Africa (šī pavisam mīļi forša)
Queen- Another One Bites the Dust. (Lai šito dziesmu visu nospēlētu īstajā ātrumā, šķiet, ka man vēl jāpatrenējas, pagaidām tā jauki iet tikai solo.)

Ai, cilvēku balsis mani fascinē.
Man patīk arī vērot cilvēkus. Piemēram stāvēt Rīgā dzelzsceļa stacijā un vērot. Lielākā daļa ģērbušies tumšās virsjakās un mēteļos, cits kluss un nomākts, citam sejā sapņaina izteiksme, it kā pašam būtu savs kabatas lieluma pavasaris. Nu, tāds pārnēsājams, bet ietilpīgs. It īpaši mani iepriecina ieraudzīt kādu, manuprāt, neparastu cilvēku. Neparasts- tas ir skaists, tas ir citāds, tas ir gabaliņš prom no ikdienas. Viendien veikalā redzēju meiteni, kas man šķita kā izkāpusi no citas pasaules, nezin kāpēc atgādināja mākslas studenti. Smalka, ar ļoti kupliem rudiem matiem, brillēm košos rāmjos un tādu kā kautrīgu, bet apburošu skatienu. Viņa nebija ne tipiska žurnālu vāku skaistule, ne ģērbusies brendu drēbēs, bet no viņas plūda tāds miers un.. jā, viņa bija neparasta.
Vai zini, kāpēc man patīk Rīga? Ejot tai cauri, dzird valodas. Nu, ne latviešu un krievu. Stokholmā vēl izteiktāk, gatavā paradīze- japāņi, turki, zviedri un tāds valodu kokteilis!
Es gribu būt cilvēks- orķestris. Man šodien ir neliela verbālā caureja. Visi guļ, kaķus ieskaitot, bet man ir ausis uz ausīm un mūzika, turklāt klausāmo dziesmu saraksts aug. Citi žēlojas, ka nav piedzimuši tajā laikā, kad bija laba mūzika, es priecājos- tas nozīmē, ka varu klausīties visas tās dziesmas, kas tajā laikā ir uzrakstītas. Legāli, protams.
Uuun- Odi Et Amo Rīgas Doma zēnu kora izpildījumā ir skaista mūzika. (Uģa Prauliņa aranžējums) Spēlēt ir vēl skaistāk, baznīcā spēlējot laikam man skudru pūznis skraidītu pāri.

Ai, sauli uzgraužam. Brokastīs, pusdienās un vakariņās.

Paldies Tev, Dievs, par izlietni, kas ir pilna ar netīriem traukiem; tā liecina, ka mēs katru dienu ēdam daudz dažādu ēdienu.
Paldies Tev, Dievs, par netīro drēbju kaudzi; mums ir tik daudz apģērba gabalu visdažādākajiem laikapstākļiem un gadījumiem.
Paldies par mūsu nesaklātajām gultām; tās ir tik siltas un ērtas. Daudziem cilvēkiem nav savas gultas.
Kaut arī tad, kad skan modinātājs, es parasti paslēpjos dziļāk zem segas, paldies Tev, Dievs, ka es varu dzirdēt. Ir daudz nedzirdīgu cilvēku.
Kaut arī dažus rītus es savas acis turu aizvērtas cik vien ilgi iespējams, paldies, ka esi man dāvājis spēju redzēt. Ir tik daudz neredzīgu cilvēku.
Kaut arī es ne vienmēr vēlos celties pietiekami agri, paldies, ka esi man devis spēku piecelties. Ir tik daudz cilvēku, kas ir piesaistīti gultai.
Kaut arī manas dienas pirmā stunda bieži ir ļoti trauksmaina, ar nevajadzīgiem strīdiem, ar lietām, ko steigā nevaru atrast, ar bērniem, kas ir pārāk skaļi un spītīgi, paldies Tev, Dievs, ka es varu dzīvot ģimenē. Ir tik daudz vientuļu cilvēku.
Kaut arī mūsu brokastu galds nekad neizskatās tā kā žurnālu bildēs, paldies, ka ir cilvēki, kas katru dienu vēlas ar mani sēdēt pie viena galda.
Kaut arī es bieži sūdzos par apstākļiem un vēlos lai man klātos labāk, paldies Tev, Kungs, par dzīvi.
--Autors nezināms

Mīļie, dārgie hakeri, neņemieties tik ļoti ap algām, bet beidzot nogremdējiet Fermu. Paldies.
Ai, ja nedomā par neizdarītām lietām, ir labi. Vispār jau ir labi. Jo ir pavasaris, saule un divi jocīgi, strīpaini zvēri.

Laiks, kāpēc Tu neapstājies tieši tad, kad piecas stundas grib pazust vienā acumirklī?
Lupatcilvēks aizgāja gulēt ziemas miegu.

Tāds paliels "negribs" šovakar. Negribu domāt šovakar citu vietā. Negribu dzimšanas dienu un ne tāpēc, ka mainītos gadi, tas ir tikai cipars, tātad matemātika, un matemātiku aizmirst nav pārāk grūti. Negribas justies draņķīgāk kā parasti.
Nezinu. Protams. Esmu greizsirdīga uz laiku. Un pirmo reizi gandrīz vai gribējās šo briesmīgo pasākumu atzīmēt.

Uuuun saule forši silda seju.
Ir (ne)lietas, kurās ir labāk, ja pietrūkst nevis paliek pāri. Un tagad gandrīz paliek pāri.
Kur mana mūzika? "Nothing is real but pain now" Tur jau tā lieta, ka ilgi ir bijis tik saldi un nesāpīgi, ka cilvēks, muļķis, pie tā pierod. Joprojām saldums.

"11 Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts.." Khe, viena no mīļākajām nodaļām, un tagad man patīk sev to bāzt sev acīs, tikai ne jau es pati to daru. "..bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu" Ha. Turies, lupatcilvēk! Otra cilvēka vietā nedomāšu. Ne vienmēr.
Gribu ārdīties, sīkais, kur Tu esi?

Viss, būs man grupa, lai tur lūst, plīst vai gāžas, bet būs.
Man patīk kā daža laba skolotāja skaidro bioloģiju- un redziet, ir tādi, kuriem no tā ir labi, bet ir tādi, kuriem ir pofig.
Geocaching izklausās interesants padarīšana. Man gribas vasaru, izbraucienus uz maizes ceptuvi un "izstāsti man, kur mēs tagad braucam" sajūtu.

Uuun vispār man ir pamatīgi varena "I want to break free" sajūta.

Tas tomēr ir kaut kas īpašs, kad vīrieši raud. Khm.
Neviena no dienām nav vienāda. Debesis nekad nav vienādas. Un man šķiet, ka es redzu visam cauri, skatoties tevī es skatos sevī. Silti.
Kāda gan ir sajūta psaulslavenam vijolniekam vai pianistam, kas salauzis roku? Mūziķim, kas zaudējis dzirdi, sportistam, kurš vairs pats nevar staigāt vai māksliniekam, kas zaudējis redzi? Un cilvēkam, kurš vairs nejūt. Nevis ar tausti, bet sirdi. Tomēr, ja notiek brīnums un tas viss atgriežas- tad iemācamies novērtēt.
Les Pauls un kombītis atkal ieņēmuši savu vietu, lai gan pēdējā laikā daudz draudzējos arī ar melni-baltajiem taustiņiem. Ja vien būtu mēŗķis, uz ko tiekties. Vismaz ir atgriezusies motivācija nepalaist garām visu, ko iespējams palaist.

Man garšo pīrāgi un patīk siltums. Silti pīrāgi tātad.
Cik bieži mēs spļaujam dvēselē tiem, kas mūs glābj?

---------------------------------
Mūzika, smiekli, "lauzto kāju dziesma", "neesošā gaļa", "vienīgā cepumu paciņa" un citi hiti, ģitāristi vēl neredzētos tērpos, apelsīni, kopīgā dziedāšana, "slēpies, tevi filmē", ekskluzīvas melones, nakts pastaigas, tīģeriskums visās malās, dīvainie cilvēki, tā arī nenoskatīta filma un gandrīz nokavēts autobuss.

Cilvēkiem laikam patīk matemātika, ja tik iemīļots komentārs ir +1.
Mēs nemūžam nebūsim normāli.

Cietums ne tikai pasargā pasauli no tiem, kas tajos iekšā, bet arī sargā ieslodzītos no pasaules, kas ir ārpusē. Tieši tā man ir bijis kādus gadus.

Man ir prieks, ka pazīstu cilvēkus, kas tik apbrīnojami dzied. Mūsu saulainās Pienenes dziesmas var klausīties un klausīties.
Prieks, ka sniegpulkstenīši ir izlīduši no zemes un saule silda seju.
Jauki, ka lietas nav tik traģiskas kā izskatās.
Brīnišķīgi, ka beidzot piedzīvoju smieklīgāko vakaru & dienu pēdējo gadu laikā. Pašizdomāta anatomija, pīrāgi un negulējušu cilvēku izturēšanās ir pirmklasīga kompānija.
Jauki, ka mans prāts neatsakās darboties.
Neslikti, ka tā ir tikai nedēļa, bet tomēr ārpus robežām- arī tas ir varen jauki. (Ungārija šķiet patīkama, bet no Slovākijas ceļiem uzmanīšos)

Bet es nemāku savākties. Un man tas, atvainojiet, besī. Jāsaka sev, lai esmu beidzot Tīģeris un daru vai nedaru to, ko vajag.
Un.Bet.
Cibas cilvēki daudzi ārpus LV. Es laikam mūžīgi palikšu pasaules klaidonis, man tikai šobrīd ir 100reiz atskatīts pleķītis.
Aiziet, savācamies. Vismaz tagad ir jāklausa nevis jālāpa savs cilvēciskais slinkums.
(Pavēro cilvēku pūli kādā stacijā vai autoostā. Vai lielākā daļa nav melni un tumši ģērbušies?) I'll be back (tā kā Terminators) pēc nedēļas, bet mani nevilina iespēja izgāzties ķīmiskajās izklaidēs. (Slinkum, slinkum, laid mani vaļā) Daudz iekavu. No sevis ir jāizvelk ziemas tumsa, pārāk daudz sakrājusies un velk mani atpakaļ. Fui!

P.S. Un- sveiciens atpakaļ, Pon! (Jo Tu, visticamāk, šo izlasīsi jau esot LV)
Šalom.

Āķis lūpā. :)

http://lab.andre-michelle.com/tonematrix

Tu saki, ka mīli ziedus, un griez to kātus, tu saki, ka mīli suņus un tu viņus piesien, tu saki, ka mīli putnus, un tu viņus ieliec būrī, tu saki, ka mīli mani, un man ir bail.
[Ž.Kokto]


Šis citāts gan neattiecas uz manu šobrīdi un šodienu (un visām pārējām dienām un brīžiem), bet ir tik skaists, ka ir kā nervu zālītes sirdij.
Vispār šodien ir citātu diena un varbūt rīt es kaut ko pierakstīšu.
Tagad jāapciemo vannasistaba un jātop par cilvēku. Manu apkārtējo cilvēku dienas ritms ir smieklīgs. Saki- nu kā var labprātīgi iekrākt gultā jau deviņos un celties no agra rīta, lai pa dienu nolūztu no tā, ka nāk miegs? :D Man zvērīga enerģija sāk rasties tikai tagad, laikam es guļot nogurstu, jo no rīta esmu mazliet palēnināta, bet vēlā vakarā būtu gatava gan izpildīt visus darbus, gan cept piparkūkas, gan naktī rakstīt projektus, gan.. nu, visu!
Labi, jāpiemērojas arī šim dienas ritmam. Manējais ir nakts ritms.

Samīļo savu spilvenu un pasaki, ka viņš ir foršs.
Vai arī, ja spilvena vietā izmanto otra cilvēka plecu- samīļo divreiz. ^^

Ir māksla kopā smieties. Vēl lielāka- kopā raudāt. Un sarunāties bez vārdiem, un smaidīt ar acīm un visu savu būtību.

Laikam jau arī es esmu viena no "gribu vasaru" bļāvējiem, bet sniega tiešām ir mazliet par daudz. Vai daudz par daudz.
Iepriekš mani te nekas neturēja, gluži vienalga, kurā pasaules malā es atrastos pēc kāda laiciņa, bet laikam sīkajam ir taisnība. Tādas lietas, kā tagad, kaut kā velk.. gluži ne pie zemes, bet vietā notur gan. Brālim smieklīgi, man arī.
Ir piparkūku mīkla, tas velk uz pusnakts virtuves iekarošanu.

Mana radošā darbība ir kaut kā iestrēgusi. Es varētu pie saviem ķimerējumiem, sintezatora vai ģitāras nosēdēt stundām, ja redzētu tam jēgu, ja redzētu turpinājumu. Vienubrīd tas vārošais katliņš iet pāri malām un gribas uzbļaut visiem, bet es valdos, citiem nav mana garastāvokļa dēļ jācieš. Šādi tādi koncerti, viens un tas pats. Atļaujos padusmoties uz dažām mazliet iedomīgām "Zentām", kam spēlēšana pie kājas, bet savas izrādīšanās un hihināšanas dēļ tiek pie labiem gabaliem un partijām. Mani tracina kaut ko darīt darīšanas pēc. Es tiešām varu kalnus gāzt, ja zinu, uz ko iet, ja redzu tam mēŗki un jēgu.
Es gribu bungas, SASODĪTS, es gribu bungas. Un arī izlādēties, un arī to, lai darbs un centība visiem nebūtu pie pakaļas, lai man tik ļoti šādas tādas lietas nekristu uz nerviem, lai beidzot uz skatuves varētu izlādēties nevis spēlēt "vēl 15 giču partiju", tikt spēlēt kaut ko KAS NORAUJ JUMTU arī tad, ja man nepietiek nekaunības uzbāzties, ATTIEKSMI normālāku no.. tās pašas.

Skrējiens pēc buljona.
Vieniem garšīgiem čipsiem sastāvā ir silīcija dioksīds. Līdz šim nebiju domājusi, ka smiltis ir garšīgas.
Mazliet apmaldījos, izvelciet kāds mani pavasarī. Atbraucot atpakaļ uz LV, gribu redzēt zaļu zāli un dzirdēt aptrakušu putnu čivināšanu.
Paldies, es aizmirsu, ko gribēju teikt. Bet man ir labs garastāvoklis, šodien ir sestdiena.

Sniegs vai peļķes, bet ne ledus. Pārāk slidens.
Jāsaņemas, lai neskrienu ar sienu pierē. Vai otrādi, kā nu kuram tuvāk.

Arī pasakas reizēm ir par dzīvi.

Man iekšā klusi vārās un pulsē kaut kas silts un mīļš, pavisam pavasarīgs noskaņojums un gribas tajā dalīties. :)

Es nesaprotu, kāpēc vispār te kaut ko rakstu. Laikam tas ir tāds dvēseles stāvoklis- rakstīt, lai arī nelasa un patiesībā svarīgāko neuzrakstīt. Bet tomēr.
Šodiena trakā skriešanā, 12 stundas no vietas es visu laiku kaut kur nesos, tagad uz stundu atvelku elpu, lai pēc tam iegrimtu mazliet bezjēdzīgos darbos.
Es nevaru ilgāk te dzīvot, man vajag ko elpot.

----------------------------------------------------
Lai mazliet pozitīvāk- ietuviski ļoti jauki un forši ir nosaukti sērkociņi. Vārds DEGTUKAI jau pats par sevi padara dienu jaukāku.
Pavasarīgāk, ārā čivina putni.

"Viss ir tieši tā kā Tu vēlies."

Ak šie plāni.
Pamosties no tā, ka Tevi jau 10 minūtes kāds vēro, jo negrib nākt modināt. Tā kā Bridžitā Džounsā, tikai otrādi. :D
Mīlīgi.

Es esmu tā jocīgi laimīga. Zinu, ka atkal parādi, rīt neko nemācēšu atbildēt, bet vienalga- esmu laimīga.
Man patīk, ka pēdējā laikā vairāk priecājos par citiem. Ieraugu savas mazās princesītes bildi un jāsmaida, cik viņa ir piemīlīga un jauka. Priecājos, kad Tīģeris izplūst milzonīgā smaidā, satiekoties pēc garas dienas, kad pavisam tīģeriski ņurd, kad atkal jādodas prom. Skatos uz pazīstamajiem cilvēkiem, kas slavēšanas grupās spēlē- tas gaišums un prieks, par to, ko viņi dara, ir brīnišķīgs.
Kad mana B. meitene stāsta, kā viņai iet, jūtu tādu pozitīvisma devu, ka vai jābrīnās- ar naudu grūti, par skolu nav nekādas skaidrības, par nākotni arī, vecākiem pilnīgi vienalga, ko viņa dara, rūpējas par brāli, paspēj palīdzēt vēl citiem, jānoskatās kā mamma briesmīgos apstākļos dzīvojas un ģimene pārmet visu, BET viņa ir kā saule, kuras siltums un gaišums silda vien paskatoties uz viņu, dzīvesprieks acīs, smaids, mīļums pret visiem, lai arī kas notiktu. Viņa nevienu nenosoda, sev dzīvi ar jautājumiem nenomoka un iedvesmo citus.
Vēl skatoties uz kādu draugu ģimeni, pārņem prieks. Savākušies zelta cilvēki. Vispār es arī gribētu kaut man tā būtu- lai mani nenosoda par to ceļu, ko esmu izvēlējusies. Lai nauda, stāvoklis vai izskats sabiedrībā neko nenozīmētu. Lai es drīkstētu kaut ko izlemt pati- arī, ja tas neskaitās vispārpieņemais "tā pieņemts darīt". Iestāties normālā skolā, strādāt, pelnīt naudu, apprecēt pieklājīgu vīru, padzīvot un nomirt. Vēl arī sava burvība ir tas kā lielās ģimenes turas kopā, ne visas, bet tomēr. Es savējā jūtos viena, te nav manas mājas, ģimene man ir starp draugiem. Lai gan man ir gatavie paraugvecāki, es nejūtos brīva. Mīlestību un brīvību jūtu starp draugiem, jo tur nav ierobežojumu, "mājās" es nevaru paelpot. Bet atbalsts, smiekli, būšana līdzās un tā īpašā saikne- tas ir kaut kas jauns, lai gan jau ilgu laiku esmu starp viņiem, vienmēr var atrast ko jaunu. Man laikam jebkurā vietā ir mājas. Reizēm paliek skumji, ka ir tāds piespiedu būrītis apkārt, cilvēciskais ir svarīgāks par pārspīlētu materiālo pusi, no savas komforta zonas ir jāizkāpj. Man ar to vēl neiet tik spīdoši, bet es cenšos.
Priecājies par vienkāršām lietām- ka Tev ir mājas, ka ir ko ēst, ka neciet no vardarbības, ka esi kādam vajadzīgs. Vasarā pavadīju nedēļu kopā ar bērniem no daudzbērnu, nelabvēlīgajām ģimenēs un bērnunamu bērniņiem. Stāstus, kas katrai mazajai dvēselītei ir apakšā, nevar iedomāties. Kad mazi bērni atklājas un izstāsta par visām lamām, sitieniem un pazemojumiem, ko saņēmuši, sāc pārdomāt vai tiešām pašam ir par ko žēloties. Stāstu ir daudz un bērni, neko nejautājot, ķeras apkārt, nāk samīļoties un negrib laist vaļā, jo mīlestības briesmīgi pietrūkst.
Mēģināšu nevaidēt pārāk daudz, jo visam ir iemesls. Tagad vissmagāk jāpārdzīvo tas, ka grupa laikam arī paliek tikai sapnis. Šausmonīgi sāp, jo vienīgā skaidrā lieta sabrūk, bet laikam tā vajag.
Es gribu iet to ceļu, bet nezinu, kur. Gribu būt Cilvēks. Vājam būt un raudāt nav slikti, slikti ir, ja nespēj raudāt. Dievs, es nevaru- bet Tu vari. Neviens nav tik augsts, lai nevarētu krist un neviens nav tik zems, lai nevarētu celties!

Un "paldies" ir spēcīgs vārds. Ļoti spēcīgs. Tāpat kā vienkāršais "labi, ka tu esi".
Your home is where your heart is. Tad jau es tiešām esmu pasaules pilsonis, būšu profesionāls klaidonis.
Laikam jāiet gulēt. To-do list rītdienai- nodzīvot dienu tā, lai tai būtu jēga.

Aizdomājos, nu re, 100x nodrillētais skaņdarbs. "Ieklausieties vārdos, padomājiet, par ko tas ir" Jā, bet tiešām. "Am I part of the cure/ or am I part of the disease"
Hate is easy. Love takes courage.

Kāds ir Tavs sapnis?