Cietums ne tikai pasargā pasauli no tiem, kas tajos iekšā, bet arī sargā ieslodzītos no pasaules, kas ir ārpusē. Tieši tā man ir bijis kādus gadus.

Man ir prieks, ka pazīstu cilvēkus, kas tik apbrīnojami dzied. Mūsu saulainās Pienenes dziesmas var klausīties un klausīties.
Prieks, ka sniegpulkstenīši ir izlīduši no zemes un saule silda seju.
Jauki, ka lietas nav tik traģiskas kā izskatās.
Brīnišķīgi, ka beidzot piedzīvoju smieklīgāko vakaru & dienu pēdējo gadu laikā. Pašizdomāta anatomija, pīrāgi un negulējušu cilvēku izturēšanās ir pirmklasīga kompānija.
Jauki, ka mans prāts neatsakās darboties.
Neslikti, ka tā ir tikai nedēļa, bet tomēr ārpus robežām- arī tas ir varen jauki. (Ungārija šķiet patīkama, bet no Slovākijas ceļiem uzmanīšos)

Bet es nemāku savākties. Un man tas, atvainojiet, besī. Jāsaka sev, lai esmu beidzot Tīģeris un daru vai nedaru to, ko vajag.
Un.Bet.
Cibas cilvēki daudzi ārpus LV. Es laikam mūžīgi palikšu pasaules klaidonis, man tikai šobrīd ir 100reiz atskatīts pleķītis.
Aiziet, savācamies. Vismaz tagad ir jāklausa nevis jālāpa savs cilvēciskais slinkums.
(Pavēro cilvēku pūli kādā stacijā vai autoostā. Vai lielākā daļa nav melni un tumši ģērbušies?) I'll be back (tā kā Terminators) pēc nedēļas, bet mani nevilina iespēja izgāzties ķīmiskajās izklaidēs. (Slinkum, slinkum, laid mani vaļā) Daudz iekavu. No sevis ir jāizvelk ziemas tumsa, pārāk daudz sakrājusies un velk mani atpakaļ. Fui!

P.S. Un- sveiciens atpakaļ, Pon! (Jo Tu, visticamāk, šo izlasīsi jau esot LV)
Šalom.