Ir māksla kopā smieties. Vēl lielāka- kopā raudāt. Un sarunāties bez vārdiem, un smaidīt ar acīm un visu savu būtību.

Laikam jau arī es esmu viena no "gribu vasaru" bļāvējiem, bet sniega tiešām ir mazliet par daudz. Vai daudz par daudz.
Iepriekš mani te nekas neturēja, gluži vienalga, kurā pasaules malā es atrastos pēc kāda laiciņa, bet laikam sīkajam ir taisnība. Tādas lietas, kā tagad, kaut kā velk.. gluži ne pie zemes, bet vietā notur gan. Brālim smieklīgi, man arī.
Ir piparkūku mīkla, tas velk uz pusnakts virtuves iekarošanu.

Mana radošā darbība ir kaut kā iestrēgusi. Es varētu pie saviem ķimerējumiem, sintezatora vai ģitāras nosēdēt stundām, ja redzētu tam jēgu, ja redzētu turpinājumu. Vienubrīd tas vārošais katliņš iet pāri malām un gribas uzbļaut visiem, bet es valdos, citiem nav mana garastāvokļa dēļ jācieš. Šādi tādi koncerti, viens un tas pats. Atļaujos padusmoties uz dažām mazliet iedomīgām "Zentām", kam spēlēšana pie kājas, bet savas izrādīšanās un hihināšanas dēļ tiek pie labiem gabaliem un partijām. Mani tracina kaut ko darīt darīšanas pēc. Es tiešām varu kalnus gāzt, ja zinu, uz ko iet, ja redzu tam mēŗki un jēgu.
Es gribu bungas, SASODĪTS, es gribu bungas. Un arī izlādēties, un arī to, lai darbs un centība visiem nebūtu pie pakaļas, lai man tik ļoti šādas tādas lietas nekristu uz nerviem, lai beidzot uz skatuves varētu izlādēties nevis spēlēt "vēl 15 giču partiju", tikt spēlēt kaut ko KAS NORAUJ JUMTU arī tad, ja man nepietiek nekaunības uzbāzties, ATTIEKSMI normālāku no.. tās pašas.

Skrējiens pēc buljona.
Vieniem garšīgiem čipsiem sastāvā ir silīcija dioksīds. Līdz šim nebiju domājusi, ka smiltis ir garšīgas.
Mazliet apmaldījos, izvelciet kāds mani pavasarī. Atbraucot atpakaļ uz LV, gribu redzēt zaļu zāli un dzirdēt aptrakušu putnu čivināšanu.
Paldies, es aizmirsu, ko gribēju teikt. Bet man ir labs garastāvoklis, šodien ir sestdiena.