dekoltē

(ko var secināt pēc tā, ka tā pašlaik ir vienīgā,kuru esmu ņēmusi bibliotēkā kādas četras reizes no jauna,
bet tā arī neizlasu un neizlasu)

ir kāda interesanta padomjlaika Indiešu literatūras antoloģija,ja tā to varētu nosaukt,
interesanta acīmredzot ne jau tādēļ, ka pati par sevi kaut kas TĀDS,
bet gan tikai indiešu prasme izteikties tēlaini, maigi un vilinoši,
kas vienmēr sniedz tādu sievišķības-vīrietības līdzsvaru,kurā sajūtu pasaule saglabā stabilitāti aiz tā, ka parādās pasaules vīrišķo spēku teritorijā, pie tam - ļoti objektīvā skatījumā, kas arī pašai liek pajautāt - ja reiz viņi uzskatījuši to par tik pašsaprotamu, tad varbūt arī mēs varam ņemt pozitīvu piemēŗu.

nu,kā vēl lai paskaidro, piemēram,
Jādžņavalkjas grāmatas (tās ir tādas kā slepenās mācības nosaukums)Ceturtās nodaļas Piektās Brāhmanas divpadsmitajā - trīspadsmitajā pantā lasām:

"Tas ir tāpat kā jūra ir visu ūdeņu glabātāja, kā āda ir visu skārienu glabātāja, kā nāss ir visu smaržu glabātāja, kā acs ir visa redzamā glabātāja, kā auss ir visu skaņu glabātāja, kā prāts ir visu lēmumu glabātājs, tāpat kā sirds ir visu zinību glabātāja,kā roka ir visa darāmā glabātāja, kā dzimumloceklis ir visu baudu glabātājs, tāpat kā tūplis ir visu izkārnījumu glabātājs, tāpat kā kājas ir visu ejamo ceļu glabātājas, kā mute ir visu vēdu glabātāja.

Un tāpat kā gabalam sāls nav nedz iekšpuses, nedz ārpuses, kas būtu no viņa atšķiramas, jo viss šis gabals ir viena vienīga garša - tāpat, no tiesas, nedz ārpus, nedz iekšpus šim Ātmanam nav nekā tāda, kas būtu no viņa atšķirams - viss viņš ir viena vienīga sajēga. "

-
lūk tā lūk tā,
kad tik dažādas dabiskas lietas, dažas no kurām garīgas, dažas fiziskas - tik vieglā, naturālistiski - dabiskā veidā tiek savienotas un aprakstītas,
tur vienkāršī nekas cits neatliek kā iedziļināties un aizsapņoties par dzīves neizprotamajiem procesiem,
un to,ka daudziem vienmēr ir gribējies pajautāt - "bet kā būtu, ja viss izrādītos būtībā daudz vienkāršāk nekā mums šķiet no sākuma....."

"Un tā tas ir nolikts:
kur viens sevi apzināt sāk kā divus, tur viens otru redz, tur viens otru saož, tur viens otru bauda, tur viens otram saka, tur viens otru dzird, tur viens iepazīst otru. Bet tobrīd kad viss vienam top par šo Ātmanu, ko gan un kā viņš var redzēt, ko gan un kā viņš var saost, ko gan un kā viņš var baudīt, un ko gan un kā viņš vēl otram var sacīt, tad ko gan un kā viņš var dzirdēt, tad ko gan un kā viņš var domā par otru, tad kam gan un kā viņš vēl otram var pieskarties, ko gan un kā viņš var nojēgt? Kā viņš var nojēgt tad to,caur ko viņš visu nojēdz? Šis Ātmans ir pasakāms tā: "ne tas, ne tas" Viņš ir neizzināms, jo neizzinās, nav nonāvējams, jo nenāvējas, nav sasienams, jo viņš nesasienas, nepiesienams, neizkustināms, necieš zaudējumus. Un kā gan var jēdzēju nojēgt? Tu dzirdēji padomu - tāda ir nemirstība, no tiesas.

Un to sacījis Jādžņavalkaja aizgāja dzīvot uz mežu."

un nav iespējams ilgi koncentrēties pārlieku dziļiem jautājumiem,
mēginu lasīt Prustu, pasvītrojot vietas, kas šķiet...vienkārši interesantas,
pat nevaru teikt, ka spēju saprast to pamattoni,
taču to varētu izmantot

taču skaidrs top kas cits,
par filmu skeletiem,
tad principā - ja taisām konstruktu filmai,
var paņemt pat tādu no Prusta izgriestu teikumu, piešaut konnekciju caur X noved pie Y
(jebšu *teikums, kas noved pie.......jebkā, ko es tur varu piekombinēt,) - saplusojot pa visu dažādus risinājumus un nianses,ko iedot sarakstīt kādam gudrākam un talantīgākam rakstīšanā par mani),

būtībā režisēt ir tas pats kas interpretēt,
jeb iztulkot pa savam,
un tas ir subjektīvisms augstākajā pakāpē,
un tas man šausmīgi patīk.

piemēram,
patapinot no tikko izlasītās 16.lappuses - ka mazais , vēl nezinu kā viņu sauc,(varbūt Marsels?),
aizskrien pie vecmammas pateikt, lai atnesot sīrupus,

jo "vecmāmuļa tam piešķīra lielu nozīmi pārliecībā, ka ir daudz patīk amāk, ja tos pasniedz bez atgādinājuma, jo citādi varētu rasties iespaids,ka tos ceļ galdā tikai izņemuma gadījumos , vienīgi tad, kad ierodas viesi"

- lūk no šādas smalkas nianses varētu uzprojektēt veselu īsfilmu,
ar domu - šī senilā smalkjūtība,iespiedusies mazdēla atmiņā, noveda pie tā, ka jaunietis kļūst par viegli satriecamu romantiķi, kurš iejaukts ikdienas procesos meklē sentimentu, guļ pie kokiem elpojot vasaru un liek internetā daudz fotogrāfiju ar dabas attēliem no saviem arhīviem,lai rādītu cilvēkiem gaismu.vairak pat varbūt nevajdzētu.
pārējais piedras interpretācijas darbam , kas būtībā arī ir - viss,
jo nesvarīgi paliek tas KO rāda, ja tas tiek parādīts ar garšu.

lūk kā.