dekoltē

.

vētra ietinusi pasauli vatē un dzīvojas tik silti,
pat vēju nevar dzirdēt aiz tādas sniega kārtas..
uz zemes salūzuši zari guļ kā noguldīti,

..gribu pa Arkādijas parku pie pīlēm.

arī mani piemeklē sniega sindroms,
vizuāli mērot sniega daudzumu, kas sakrājas laukā ik pāc minūtēm desmit,
Regina Spektor,
un no loga atejot atpakaļ istabā, paskatos uz savu mazo ūķīti, un paliek tik mīļi,
grīda piebāzta ar vadiem, dators uz vienas vecas radiotehnikas tumbas,
zilā sega samurcīta pie datora, un vakara gaismā visi zīmējumi pie sienām silti un aicinoši,
bet laukā - vieglums un noslēpumainība šajā dzeltenajā naktī...

stihija ir lieliska,
nenoliedzami lieliska.
tieši tāda ziema, kādu mēs činkstēdami saucam par vētru,bet pirms dažiem gadu desmitiem kā norma,
tik ļoti atsauc bērnības sniega sajūtu.
milzīgās pārslas, kas pie mājas stūra paceļot seju pret mākoņiem krīt sejā,
un to,ka pasaule it kā iegūst paplašinājumu , kad krīt sniegs - horizonts izstiepjas un debesis paceļas par dažiem desmitiem aptveramību uz augšu,
jo īpaši - ejot uz kalniņu, kad no tā šļūkājot tuvojas nakts, un ir tā sajūta, ka nekad vairāk netiksi atpakaļ mājās..

un šodien es eju uz dievkalpojumu,
un skatos sejās tiem cilvēkiem,kuriem vētra pūš sejās un tās sažmiegtas un sasalušas,
un man pie sevis saradies tik daudz prieka..tik mierīgs viss,kad vējš pūš no mugurpuses un dzen uz priekšu,
un, un......

šsss, kšssss........
es negribu gulēt...............NĀC ĀRĀ NO ŪDENS.....

nu jau tāda stadija,ka citētu pati sevi,
savā egocentrētajā filosofijā, kuru iedomājos,ka kāds lasa.
ak,ja mīlestību dāvāt būtu tik viegli kā iestādīt tomātu.
ja visus pēkšņi ieinteresētu mūsu dvēseles prieki un sāpes, un ar vienu pirksta mājienu visi saprastu kas ar ko bija domāts.

Izsakies

un tā plakne ir mūsu pārējo metafiziskā konsistence,
dvēseles un miesas plaknes, cerības, atklātība, šaubas, pārliecība.
prieks, neticība, ticība, nolemtība.

pastāsti mums vēl, kādēl Tu centies,
kādēļ es cenšos, pastāstīt?
mīlestības labad?
kaut vai nekonkrētas? kaut vai nesaprotamas?
un ja nu es teiktu, ka šobrīd mīlu visu pasauli, kas man nevis pie kājām, bet gan caur sirdi?

bet ja nu tie būtu tikai kaili vārdi, kas pazustu zem segas kopā ar nākamās dienas rītu?
izplēnētu un sajuktu,
neskarīgi kā tā pati mīlestība ko jūtam strāvojam..?