dekoltē

tā kā šorīt atkal jau jābūt darbā, vakardienas nakts neizvirzīja labākus piedāvājumus par kādu filmu, un, no noskaņai atbilstošajām mētājās arī šī.

Pilnīgs abstrakts, neticami, ka kaut ko tādu pavisam līdz galam vēl nebiju redzējusi - iespējams, gan,tas tikai apliecina, ka visas lietas notiek noliktā laikā, un droši vien kādu laiku atpakaļ, es pat nespētu uztvert šo..sirreālismu kīno.

Pēc gļūmīgās iešļūkšanas Malkoviča galvā,
protams, ar īes nepaliku vienaldzīga, nevienu nepārsteidzot, sakot, ka man patīk Džons Malkovičs.
bet kur nu bez vismaz pāris diskutabliem jautajumiem un atklāsmēm.

piemēram par to, kā iespējams nonivelēt tradicionālās ģimenes vērtības un cik šķebīgas šādas...bi-tri-homo-metro-seksuālas attiecības izskatās no malas;
un par to, kam tad vispār kalpo ( ja kalpo?) seksualitāte?
cik absurdi tālu cilvēki spēj nojaukt dabiskās robežas, zaudējot spriestspēju instinktu vadīti.

par to, cik milzīga tieksme pret varas mājo lielā daļā cilvēku,
cik niecīga kļūst cilvēka personība un esība kāda acīs, brīdī, kad tiek iegūta vara pār šo bezspēcīgo upuri.
un,protams, jautajums par to, cik lielu vērtību mēs paši piešķiram gan sev, gan apkārtējiem?

un vai DŽonzs(?) mēģina dekonstruēt īstas mīlestības eksistenci mūsu gadsimtā kā tādu?

un visbaidzot tiešām sirreālā, ģēniālā epizode, kurā Mallkovičs nonāk pats savā galvā
(MAlkovič? MAlkovič, malkovič..?! MAAAALKOVIČ!!!!!!!!!!),
kā arī sieviešu pakaļdzīšanās caur Malkoviča zemapziņu..,

nu, ārkārtīgi, ārkārtīgi tieši psiholoģiski uzrunājošs darbs,
kas konfrontē ne tik daudz ar spēju ielūkoties citos, bet arī- pašām ar savām slēptajām domām, apzināto/neapzināto,
tāds flirts ar psihoanalīzi, izaicinājums "normālajai" (average) pilsoņa psihei.
bet kurš var būt pārliecināts, ka arī viņa galvā kāds nav izveidojis portālu savai parazitārajai eksistencei?

es, piemēram, jau sāku šaubīties,
lai gan viens ir skaidrs - nekad mūžā es negribētu būt kāds cits, nevis Žozē,
nu jau nu tiešām negribētu..
(un šķiet, kaut vai šis secinājums filmu padara skatīšanās vērtu..)

tas doktors Lesters (Orsons Bīns),
man tik ļoti atgādināja dažas ainas no bērnības un Dakteres Kvinnas,
ka kļuva vēl jocīgāk ap sirdi.
Lorens....ou.

skaisti,
man ļoti ļoti patika Dakteres Kvinnas seriāls,
jo īpaši atceros kā dažās sērijas manā bērna prātā radīja dažādas ainas, kas tobrīd nešķita vispār saprotamas,bet kopumā, iespējams ierakstīja manī sentimentālu mīlu pret seno, amerikānisko, iespēju un cerību zemes garu, kuru negribas norakstīt tikai pāris karu un politisku nesaskaņu dēļ (jo politika, kā zināms, un kā vienmēr mūsdienās, paradusi graut un samīdīt to, ko cilvēki vēstures gaitā radījuši ar sirdi, pārdzīvo,kopj un glabā, un, pats galvenais, prātīgi vai neprātīgi - mīl...)